‘Stilīgie’ joki par holokaustu un Hitleru. Kāpēc pusaudži uz tiem ‘pavelkas’

Būsim godīgi – visiem visos laikos ir paticis jokot par visdažādākajām, arī vismelnākajām un šausmīgākajām, tēmām, un nedz 20., nedz 21. gadsimts nav izņēmums. Smējušies esam par visu un visiem. Bet kur ir tā trauslā līnija, kas joku pārvērš par nepatīkami aizskarošu ņirgāšanos? Gaumīgi pajokot un stulbi parēkt ir divas ļoti dažādas lietas. Un vēl trešā – pielūgt un sajūsmināties.

Karaļu laikos tie bija galma āksti, kas droši varēja ņirgt par monarhiem un apkārt notiekošo, šodien ironizēt var jebkurš, un tas tiek drosmīgi darīts visos interneta plašumos. Tur rodas mēmes un videoklipiņi, ko pavada attiecīgs teksts. Internetā savus uzskatus pauž visdažādākie elki un līderi, veidojot viedokļus. Un nereti izteikums, par ko slavenību pēc tam nopietni soda un ko pati vēlāk izdzēš, stipri iedzīvojas tās sekotāju auditorijā un turpina dzīvot savu dzīvi. Kā gadījums ar skandalozo amerikāņu reperi Kanji Vestu, kura klāstījumi par holokaustu rezultējās globālā nosodījumā un sponsoru sadarbības pārtraukšanā. Taču viņa sekotājos, “jaunajos un dusmīgajos” prātos, tas rada atsaucību un dzīvo joprojām.

Nupat redakcijā saņēmām vēsti, ka arī Latvijā pusaudžiem šķiet stilīgi smieties par izteikti sensitīvām tēmām – holokaustu, 11. septembra traģēdiju, rasismu, Staļinu –, par mīļāko grāmatu nosaukt Hitlera “Mein Kampf” un populārajā spēlē “Minecraft” programmēt stilizētus kāškrustus.