Sērot beztiesīgie: mīļākie, homoseksuāļi, bijušie laulātie, veco kaķi zaudējušie...
Foto: Shutterstock

Par tēmu "tev nav tiesību sērot vai skumt" 1989. gadā sāka runāt Kenets Doks no ASV. Viņa koncepcija piesaistīja uzmanību un liekas aktuāla arī šodien, skaidrojot zināmus sēru aspektus. Kā redzams no paša jēdziena "sērot beztiesīgs", tās ir skumjas, "pārdzīvojumi, kad zaudējumu nevar atklāti izrādīt, publiski apraudāt un to nepieņem sabiedrība". Tam, kurš sēro, kaut kādu iemeslu dēļ nav tiesību to darīt – skumt, sērot, raudāt. Sabiedrība un tās priekšstati nedod viņam iespēju izrādīt sēras saistībā ar zaudēto.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kas tās ir par normām, un kāpēc ir šādi ierobežojumi? Katrā kultūrā ir savi īpašie noteikumi, kas norāda, kad neskumt un nepiešķirt nozīmi kādiem zaudējumiem: miruša bērna dzimšana, vecā kaķa iemidzināšana, surogātmātes bērna atdošana, šķirtā vīra nāve utt.

Portālā "Psychology journal" stāsta geštaltterapeite Olga Maļiņina.

Pēc Doka novērojumiem, sēras zaudē savu leģitimitāti (sabiedrības acīs) šādos gadījumos.

1. Aizliegtas vai beztiesiskas attiecības. Sabiedrība neatzīst sērošanu par attiecībām, kuras, tās ieskatā, nav pietiekami tuvas, lai par tām sērotu. Homoseksuāli pāri, mīļākie un mīļākās, bijušie partneri, kaimiņi, skolotāji, radinieku draugi utt. Mēs bieži vien uzskatām, ka "normālas" tuvinieku attiecības ir tikai starp radiniekiem un dažiem draugiem. Viss, kas tajās neiekļaujas, ir attālu paziņu loks, kuru nāvei mūs nevajadzētu visai uztraukt un skumdināt.

"Neviens nezina, ka es esmu viņa mīļākā jau piecus gadus. Es nevienam nevaru izstāstīt, kas starp mums bija. Es pat nevarēju ierasties bērēs – tur bija tikai tuvāko cilvēku loks."

"Viņas un mani vecāki domāja, ka mēs esam vienkārši labas draudzenes un kopīgi īrējam dzīvokli. Viņi joprojām nesaprot, kādēļ es tik ļoti sēroju par viņas bojāeju. Bet mēs taču mīlējām viena otru, plānojām dzemdēt bērnu, mums viss bija kopīgs: nākotne, plāni, dzīve."

Neviens nezina, ka esmu viņa mīļākā jau piecus gadus. Es nevienam nevaru izstāstīt, kas starp mums bija. Es pat nevarēju ierasties bērēs – tur bija tikai tuvāko cilvēku loks.


2. Zaudējums bez tiesībām. Sabiedrība neatzīst, ka zināmi notikumi cilvēkam ir zaudējumi.

Perinatālie zaudējumi, mājdzīvnieku nāve, kādas ķermeņa daļas zaudējums, slimības, kas pilnībā maina cilvēka individualitāti vai ikdienu, utt. Ir zināma izpratne, kādos gadījumos sēras tiek atzītas, – ja mirst radinieki vai tuvi cilvēki, ar kuriem veidojušās labas attiecības. Viss pārējais ir kaprīzes un dīvainības.

"Trešajā grūtniecības mēnesī man pateica, ka bērniņa attīstība ir apstājusies. Es divas nedēļas gulēju slimnīcā. Izrakstoties ārsts teica, ka nekas traks nav noticis, jo man taču jau ir divi bērni un, ja vēlēšos, būs vēl. Neviens no tuviniekiem nesaprot, cik man šobrīd ir slikti: es visu laiku domāju, kāds būtu bijis mans mazulītis un kādēļ tā notika."

"Es trīs dienas raudāju par savu mīļoto kaķi, kuru lauku mājā nokoda suņi. Es nespēju viņu izglābt un joprojām sevi vainoju par to – pagājis jau gads. Vīrs nesaprot manas sāpes, viņš mani uzskata par muļķi, es pat nevaru paskaidrot, kāpēc tā sēroju."

3. Sērojošais bez tiesībām. Šajā gadījumā cilvēkam atsaka tiesības sērot viņa vecuma, prāta īpatnību, sociālā stāvokļa, dzimuma u. tml. dēļ. Piemēram, mazi bērni, veci cilvēki ar demenci, imigranti, iemīlējušies pusaudži – ko viņi vispār saprot no īstām sāpēm? It kā patiesas sēras varētu izjust tikai pieaugušie, darbspējīgie, nobriedušie ļaudis, bet visi pārējie nevar piedzīvot dziļas jūtas.

"Kāpēc viņš raud par meiteni? Viņam taču ir tikai pieci gadi, ko gan viņš saprot no nāves?"

"Labi, ka viņai ir Alcheimera slimība, viņa nesaprot, ka dēls ir nomiris. Vakar pateicu, šodien viņa atkal par viņu runā kā par dzīvu."

Sērot beztiesīgie: mīļākie, homoseksuāļi, bijušie laulātie, veco kaķi zaudējušie...
Foto: Shutterstock


4. Beztiesīga nāve. Reizēm nāve šķiet kaunpilna vai neērta: pašnāvība, miršana "kaunpilnas" slimības dēļ, nāve seksa laikā ar prostitūtu u. tml. Sabiedrība nosoda zināma veida nāves gadījumus, uzliek stigmu, norāda uz sociālo normu pārkāpšanu, un tas rada grūtības pieņemt veidu, kā tas noticis. Protams, katram gribas mirt cieņpilni. Kāds iedomājas sevi sirmā vecumā, tuvinieku ieskautu, cits iztēlojas nāvi vienā mirklī miegā, vēl kāds fantazē par nāvi kara laukā vai kosmiskā lidojuma laikā – kādā varonīgā veidā. Un ir grūti pieņemt kāda sēras par ne tik skaistu, godpilnu nāvi vai tādu, kas notikusi dīvainos apstākļos.

"Viņš nomira no AIDS, mēs ilgi slēpām no citiem, ar ko viņš ir slims, baidījāmies, ka visi novērsīsies. Tā arī notika. Kāds to pastāstīja tālāk, un visi no mums norobežojās. Uz bērēm neatnāca pat tuvi cilvēki. Mēs kļuvām par spitālīgajiem savā pilsētā."

"Es joprojām nevaru izstāstīt saviem radiniekiem, ka tā bija pašnāvība. Man ir ļoti kauns. Kā mēs nenosargājām, nejutām, nepamanījām?"

Ko sēro tik ilgi


Sērot beztiesīgie: mīļākie, homoseksuāļi, bijušie laulātie, veco kaķi zaudējušie...
Foto: Shutterstock

Beztiesīgums var izpausties arī leģitīmu sēru situācijā, ja kādu iemeslu dēļ to izdzīvošana neatbilst "normālajam". Piemēram, pārāk ilga vai, tieši otrādi, pārāk īsa sērošana, pārāk intensīva vai gandrīz neizteikta, īstenota ne ar tiem rituāliem vai ne ar tiem cilvēkiem. Sabiedrība bieži vien iedomājas konkrētus noteikumus, pēc kuriem būtu jāsēro, un pat nelielas atkāpes no "reglamenta" var tikt uztvertas kā neatbilstošas normai.

Ierastās, leģitīmās sērošanas gadījumā cilvēkam tiek dotas daudzas iespējas, kā atvieglot savas sāpes, – ar izvadīšanas un piemiņas ceremonijām, sociālo atbalstu, tuvinieku atbalstu.

Beztiesīgās sērošanas pamata problēma – papildu grūtību veidošana, piedzīvojot zaudējumu. Tām it kā nevajadzētu būt, bet tās patiesībā ir. Sērojošais cilvēks, nokļūstot šādā situācijā, sastopas ar šādām grūtībām:

  • nevar izmantot ierastās sērošanas formas, piemēram, nedrīkst piedalīties bērēs vai piemiņas pasākumā, publiski paust savus pārdzīvojumus, nēsāt sēru apģērbu u. tml.;
  • sociālā atbalsta trūkums: neviens neļaus neierasties darbā vai nedos atvaļinājumu, nebūs arī ierasto līdzjūtības izteikšanas formu, tostarp naudas vākšanas tuviniekiem;
  • ambivalentas jūtas: sērojošais var izjust sāpes, skumjas zaudējuma dēļ un vienlaikus dusmas, nesapratni, apjukumu un kaunu beztiesīguma dēļ;
  • nepieciešamība "savaldīties": sērojošajam nākas sēras paturēt sevī un neizrādīt smagās emocijas citiem.


Ierastās, leģitīmās sērošanas gadījumā cilvēkam tiek dotas daudzas iespējas, kā atvieglot savas sāpes, – ar izvadīšanas un piemiņas ceremonijām, sociālo atbalstu, tuvinieku atbalstu. Mēs pat ne vienmēr aizdomājamies, kā gadsimtiem ilgi piekoptie sēru rituāli palīdz iziet cauri sērošanas posmiem, cieņpilni, ar uzmanību pret palicējiem. Taču beztiesīgo sēru situācijā nav šādu mehānismu, sērojošajam nākas pašam izdomāt savus veidus, kā tikt galā ar zaudējumu.

Kā varam palīdzēt sev (arī tuviniekam), piedzīvojot beztiesīgas sēras


1. Atzīsti sāpes.

Pat ja visi līdzās atgrūž tevi sāpēs vai nākas turēt noslēpumā, ka tev bijušas attiecības ar cilvēku, kas nu ir miris, iekšēji tev nav jāsamierinās ar šādiem apstākļiem. Ir zaudējums, ir tavi pārdzīvojumi – tātad tu sēro, pat ja kādam vai pat tev pašam tas liekas dīvaini vai nevietā. Godīgi pasaki sev, ka tagad pārdzīvo zaudējumu un tev ir tiesības uz to, neskatoties uz kāda "atļauju".

2. Izveido savu rituālo simboliku, kas saistīta ar aizgājušo, īpaši, ja tev nav pieejama oficiālā.

Iestādi krūmu vai puķi savā dārzā par godu mirušajam vai piemiņas datumos dodies uz baznīcu iedegt svecīti. Pievēršanās saviem sēru rituāliem ļaus materializēt savas sēras un padarīt tās reālas vismaz sev.

3. Paud savas jūtas, ja ir tāda vajadzība.

Saudzīgi attiecies pret saviem pārdzīvojumiem, atrodi vietu un laiku, lai tiem ļautu izpausties. Tie var būt pretrunīgi un neizskaidrojami, taču nav svarīgi uzreiz tos izprast. Sāpēm ir dažādi stāvokļi: bezspēcība, skumjas un trauksme par nākotni. Tātad tam tā jābūt. Neliedz sev tiesības just to, ko jūti.

4. Atrodi veidu, kā pastāstīt par savu zaudējumu.

Tas var būt psihologs vai tuvs draugs, anonīms sarunu biedrs sociālajos tīklos vai stāsts, ko uzraksti atmiņai par attiecībām. Bieži vien ir tā, ka cilvēks nav viens savā beztiesīgumā un kāds jau agrāk ir piedzīvojis ko līdzīgu. Var pameklēt atbalsta grupas tādiem kā tu, uzrakstīt par savu stāvokli ierakstā bez atpazīstamām detaļām, palūgt palīdzību vai pašam izveidot beztiesīgo sērotāju grupu.

5. Pārskati savu sociālo stāvokli.

Tu piedzīvo reakcijas uz zaudējumu un nokļūsti jaunos dzīves apstākļos, un tiem nākas pielāgoties. Tagad sava ikdiena jāveido no jauna, jāpierod pie dzīves bez tā, kuru esi zaudējis, lai apzinātos, kā mainās ikdiena, ko svarīgi izdarīt tieši tagad, ar kādām grūtībām nāksies saskarties un ko nepieciešams paveikt, lai nekļūtu sliktāk.

Pieredze. Pārāk ilga sērošana par bērnu


Sērot beztiesīgie: mīļākie, homoseksuāļi, bijušie laulātie, veco kaķi zaudējušie...
Foto: Shutterstock

Lūk, divu klientu pieredzes stāsti par beztiesīgo sērošanu (stāsta nianses mainītas privātās dzīves aizsardzības nolūkā)

Jauna sieviete vērsās pie psihologa pēc bērna nāves. Tam bija jābūt viņas pirmdzimtajam. Viņi ar vīru ar prieku gaidīja mazuli, un viņa nāve dzemdībās bija milzīgs pārdzīvojums. Kliente vērsās pie speciālista pēc astoņiem mēnešiem sava adaptīvā stāvokļa dēļ. Sākumā viņai līdzās bija tuvinieki, kas atbalstīja, bet tad viņai teica, ka ir laiks dzīvot tālāk, nekavēties pie notikušā un dzemdēt vēl kādu atvasi. Viņai likās, ka turpināt dzīvot, it kā nekas nebūtu noticis, ir nodevība pret šo bērniņu. Situācijas smagumu padziļināja tas, ka ārsti neatdeva bērna ķermenīti un ģimenei nebija iespējas viņu apglabāt.

Liegtā sērošana noveda pie "pārāk ilgas" sērošanas. Apkārtējie no viņas gaidīja ātrāku aprašanu ar situāciju. Viņa noslēdzās starp vēlmi atkal priecāties par dzīvi un lielām skumjām par aizgājušo mazuli. Viņa uzskatīja, ka tuvinieki viņai vēl labu, bet vienlaikus nesaprot, kas ar viņu notiek.

Situācijas smagumu padziļināja tas, ka ārsti neatdeva bērna ķermenīti un ģimenei nebija iespējas viņu apglabāt.

Mēs strādājām vairākos virzienos. Pamata uzdevums bija leģitimēt viņas "nepareizo" sērošanu un meklēt iemeslus, kādēļ viņa nespēj atgriezties dzīvē. Pirmais, ko izdarījām, – psihodrāmā simboliski apglabājām viņas mazuli ģimenes kapavietā un tikāmies ar sen mirušo vecvecmāmiņu, kura bija pirmā tur apglabāta. Kliente izstāstīja viņai par savām sāpēm un vēlmi uzticēt rūpes par savu mazuli senčiem, kuri varētu viņu pieskatīt.

Tādā veidā viņa izveidoja pati savu rituālu bērniņa bērēm, kas reālajā dzīvē viņai bija liegts. Lai arī tas bija simbolisks, pamata šķiršanās uzdevumu tas paveica: dzīvā un mirušā šķiršana, aiziešana citā pasaulē, atvadīšanās no mirušajiem, attiecību noslēgšana. Tāpat bija svarīgi, ka mazulis tika nevis vienkārši apglabāts, bet nodots vecvecmāmiņas uzraudzībā, kura iemiesoja "lielās mātes" tēlu, mīlošu un pieņemošu.

Tālāk mēs pētījām vainas tēmu un nodevību attiecībā pret bērnu. "Esmu ne tāda, ja reiz viņš piedzima miris" un "ja es beigšu par viņu raudāt, tātad es viņu nodošu". Pirmajā gadījumā mēs apzinājāmies kritiķa balsi viņā, kas bieži bijis raksturīgi klientes dzīvē, kad viņa kļūdījās vai kaut kas neizdevās. Nodevības tēma mūs aizveda līdz situācijām bērnībā, kad viņu uz ilgu laiku atstāja mājās vienu un viņai nācās pašai sevi izklaidēt, nomierināt bez pieaugušo klātesamības. Nomirušais mazulis kļuva par tā bērnības posma projekciju: viņa tajā ieraudzīja savu bezspēcīgo vientulību. Te mēs strādājām ar pagātnes situācijām, kuras ietekmēja viņas pašreizējo stāvokli, un nodalījām sēru pārdzīvošanu no disfunkcionālā kopēšanas, kas traucēja viņai dzīvot.

Mēs izdomājām rituālus, kā pieminēt aizgājušo bērniņu tagad un nākotnē. Klientei bija svarīgi, lai viņš netiktu aizmirsts un turpinātu dzīvot viņas sirdī.

Par mazu, lai skumtu un atvadītos


Otrs gadījums saistīts ar jauna vīrieša terapiju, kurš, stāstot par attiecībām ar apkārtējiem, izstāstīja par to, ka viņam nav draugu, ir tikai kolēģi un daži radinieki. Mēs sākām pētīt šo tēmu un noskaidrojām, ka astoņu gadu vecumā viņš pazaudēja draugu – viņš gāja bojā, pakļūstot zem automašīnas. Puikam šī nāve likās milzu traģēdija, taču neviens no tuviniekiem nesaprata to un neatbalstīja viņu sērās. Vecāki nepalaida viņu uz bērēm un neuztvēra nopietni viņa sāpes. Viņi teica, ka "tas, protams, ir skumji, bet kādēļ tik ļoti satraukties", "tev vēl būs daudz draugu", "tu vēl esi par mazu, lai saprastu, kas ir nāve".

Šī beztiesīguma sajūta radās no nolieguma, ka viņš varētu sērot, it kā bērns nebūtu piemērots tādiem pārdzīvojumiem. Vecāku nostādnes dēļ, kas, kā vēlāk noskaidrojām, bija veids, kā viņi rūpējās un dēlu atbalstīja, klientam nebija iespējas paust savas jūtas, atvadīties no drauga, pārdzīvot visu sērošanas stāvokļu spektru.

Vecāki nepalaida bērnu uz bērēm un neuztvēra nopietni viņa sāpes.

Terapijas laikā klients psihodrāmā tikās ar nomirušo draugu, atcerējās visu labo, kas ar viņu saistās, atvadījās no viņa. Tāpat tika organizēta saruna ar vecākiem psihodrāmas veidā, viņi tajā paskaidroja savas uzvedības iemeslus. Kā jau teicu, viņi vēlējās palīdzēt dēlam un palīdzēt viņam nejust sāpes. Taču izvēlēts bija specifisks veids, kas noveda pie tā, ka sāpes turpināja zemapziņā gruzdēt un atņēma vēlmi veidot draudzības.

Vēl mēs vērsāmies pie tām klienta bērnības iekšējām daļām, pie tā astoņgadīgā puisēna, kurš nevarēja saprast, kas notiek un kādēļ pieaugušie tik jocīgi uzvedas. "Pieaugušā" daļa skaidroja "bērna" daļai, ka viņa jūtām ir tiesības būt un draudzība ir svarīga, bet sēras nes līdzi sāpes jebkurā vecumā.

Abos gadījumos terapijā mēs atgriezām klientam tiesības sērot saskaņā ar savām izjūtām.

Tags

Attiecības Attiecības ģimenē Ģimene Psiholoģija Grūtniecība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form