No 'es nevaru' uz 'es varu' – piemēri, kā bērnam palīdzēt apzināties savas spējas
Foto: Shutterstock

"Es nevaru" ir atruna, ko izmanto jebkurā vecumā. Protams, ka ir pretarguments: "Izdari tā, kā vari. Pēc tam kopā izlabosim." Vai: "Vai tu jau mēģināji? Un kas īsti neizdodas?" Kā rīkoties gadījumā, ja bērns sācis kaut ko darīt, bet viņam tomēr neizdodas?

Nereti bērns pat nemēģinot neko sākt no jauna, saka: "Es nevaru. Izdari tu". Dažkārt bērns tā saka, pat nemēģinot uzsākt darbiņu no jauna. Psiholoģe Anna Bikova savā grāmatā "Patstāvīgs bērns vai kā kļūt par "ideālu mammu"" ar piemēriem parāda, kā no "es nevaru" tikt līdz "es varu", tādā veidā bērnā iedvešot pārliecību par savām spējām.

"Es nevaru"

Zeķīte

– Es nevaru uzvilkt zeķīti.
– Tu pat nemēģināji. Pamēģini, es paskatīšos, kāpēc nevari.
– Es nevaru.
– Bet tu taču vari zeķīti paņemt rokā? Un ar pirkstiņiem ietrāpīt zeķītē vari? Redzi, viss izdodas.

Zīmējums

– Es nevaru uzzīmēt "Jaunais gads mežā!" Muļķīgs uzdevums! Kas to izdomāja?
– Bet ja varētu? Ja tev būtu brīnumnūjiņa, tu to pavicinātu un uz papīra rastos zīmējums par uzdoto tēmu. Kas tajā būtu attēlots?
–Ja naktī viss būtu vienos uguņos. Un visapkārt zaķīši un vāverītes dejo. Tieši tāpat kā multiplikācijas filmā.
– Vai varēsi uzzīmēt eglīti?
– Varu.
– Bet kā tu zīmējumā attēlosi, ka ir nakts?
–Debesis jāizkrāso melnas.
–Lieliski. Sāc ar eglīti, uguntiņām un debesīm. Ja vēlēsies, piezīmē klāt zaķīšus un vāverītes. Ja ne, izliksimies, ka viņi vēl nav atnākuši.

Uzdevums

– Es nevaru izrēķināt uzdevumu!
– Tu mēģināji?
– Nē, es nesaprotu uzdevumu.
–Ko īsti tu nesaproti?
–Visu nesaprotu.
– No punkta "A" uz punktu "B" izbrauca velosipēdists... Kas pirmajā teikumā nav saprotams?
–Te viss ir skaidrs.
–Kas tad nav saprotams? Uzzīmē shēmu, kā tu esi sapratis uzdevumu, un es pēc tavas shēmas tev paskaidrošu.

Bērns nopūšas un aiziet strādāt. Lielāko tiesu ir skaidrs, ka viss ir saprotams un uzdevumu var atrisināt pavisam viegli.

No 'es nevaru' uz 'es varu' – piemēri, kā bērnam palīdzēt apzināties savas spējas
Foto: Shutterstock

Nekārtīgs...

– Kāpēc tu skolas formu uzreiz neieliki skapī? Tagad veste ir saburzījusies, nāksies tev gludināt.
– Es nevaru!
– Gludināšanas dēli nolikt vari?
–Varu.
– Gludekli ieslēgt vari?
– Varu.
– Vesti uzlikt uz gludināmā dēļa vari?
– Varu.
– Ar gludekli pārlaist vestei vari?
– Jā.
– Tas nozīmē, ka tu visu vari. Dari. Ja kas, esmu līdzās.

"Es nevaru" – tas nozīmē sarežģītāko jautājumu sadalīt vienkāršākos, iesaka psiholoģe.

  • Šajā rakstā atradīsi 10 veidus, kā pēc Marijas Monterosi metodēm bērnā ieaudzināt patstāvību.

Kā bērnam iedvest pārliecību – "es varu"

"Ar mani tā negadās bieži, un tomēr, tikko veikala kasē norēķinos par pirkumu, tā atceros, ka esmu piemirsusi iegādāties kaut ko ļoti vajadzīgu. Šoreiz piemirsu nopirkt ziepes. Protams, varēju iepirkumu somu nodot uzglabāšanai un atgriezties pēc ziepēm. Bet var arī "noslinkot". Turklāt brīvdienas rītā veikalā ir tikai pāris pircēju un visas rindas gar plauktiem ir labi pārredzamas. Vēršos pie sava četrus gadus vecā dēla," stāsta psiholoģe.

– Lūdzu, aizej pēc ziepēm.

Dēls ar prieku ķeras izpildīt doto uzdevumu, jo pirms tam nekas tāds viņam netika uzticēts. Un pats arī uzdevumu sadala mazākos pienākumos:
– Vai tur man jāiet, lai paņemtu ziepes?
– Jā, un atpakaļ nāc garām kasei, te tev būs naudiņa.

Dēls, sažņaudzis rokā naudas zīmi, žirgtā solī dodas pēc ziepēm, taču izgājis cauri divām ejām gar plauktiem, nedaudz samulsis atgriežas gar kasēm.
– Ziepju tur nav.
– Dēls, tu vēl nebiji aizgājis līdz plauktiem, kur ir ziepes. Skaties, tur ir pirmā rinda, tur otrā, bet tur trešā, kur ir krēmi, zobu pastas un ziepes.
– Ā, sapratu!

Puika ieiet otru reizi. Viņš samulsis iet uz vajadzīgo rindu un atkal atgriežas garām kasēm, taču bez ziepēm. Bērns izskatās pagalam sanīcis. Pienāk klāt un klusiņām saka:
– Es nezinu, kas tur ir jāņem.

No 'es nevaru' uz 'es varu' – piemēri, kā bērnam palīdzēt apzināties savas spējas
Foto: Shutterstock

Ja tagad pēc ziepēm iešu es, tas nozīmētu, ka bērns ar uzdevumu nav ticis galā. Negribas puiku apbēdināt ar neveiksmi, turklāt redzu, ka asaras tūlīt būs klāt.

– Dēls, vai atceries, kādas ziepes mēs lietojam? Kā tās izskatās?

Zēns piekrītoši māja ar galvu un, žestikulējot ar rokām, rāda, kādas izskatās ziepes.
– Tā ir pudelīte ar tādu, lūk, krāniņu.
Jā, mēs izmantojam šķidrās ziepes.
– Malacis! Paņem tās, kas būs līdzīgas mūsu ziepēm.

Zēns iet trešo reizi. Viss ir kārtībā, mierinu sevi, viņš tiks galā. Viņš jau ir liels, drīz būs pieci gadi. Viņa vecumā es skrēju uz veikalu pēc maizes. Dēls atkal atgriežas.
– Mammu, vai ņemt mazo vai lielo pudelīti ar ziepēm?
Nemanāmi ziepju pirkšana ieilgusi. Mieru, tikai mieru!
– Ņem jebkuru, kas tev iepatīkas.

  • Kā bērnam mācīt un ļaut baudīt iegribu – "Es pats!", lasi te.

Atzinīgi smaidīdama, jau ceturto reizi iesūtu dēlu veikalā. Viņš uzmanīgi izpēta piedāvājumu, vairākas reizes ejot turp un atpakaļ gar plauktu, pēc tam paņem ziepes un rāda man. Kā piekrišanas zīmi pamāju ar galvu. Dēls metas pie kases. Pēc tam viņam zemē nokrīt naudas atlikums, paceļ to, nokrīt pirkums, paceļ to un, neveikli to piespiedis pie krūtīm, tiek galā ar izdoto naudu, ko cieši bija iespiedis dūrītē. Starodams laimē, ar visu šo bagātību viņš atgriežas pie manis. Viņa apziņā jau ir jauna sevis uztvere, ko dod kārtējais "varu".
– Malacis! Paldies tev, ka nopirki ziepes.
– Gribi, es vēl kaut ko nopirkšu?
– Nākamreiz. Tagad esam iegādājušies visu nepieciešamo, laiks iet uz mājām.

Kā uzsver psiholoģe, viņas dēls ieguva jaunu pieredzi – patstāvīgi iepirkties veikalā. Tas gan nenozīmē, ka tagad viņš pats bieži iepirksies veikalā. Vienkārši viņam ir radusies lielāka pārliecība par saviem spēkiem un iespējām: "Un arī to es varu!".

Šajā gadījumā man bija nepieciešams tikai mierīga pārliecība, pacietība, atbalsts, saka Bikova. "Vajadzīgajā brīdī vajadzēja bērnu uzmundrināt. Taču, ja viņš būtu atteicies, ja būtu izteicis lielu neapmierinātību, ka atkal ir jāiet pēc ziepēm, – es noteikti neuzstātu. Bailes, acīmredzams samulsums būtu kā signāls tam, ka uzdotie uzdevumi pagaidām vēl atrodas aiz tuvākās attīstības zonas. Viens – uzmundrināt, palīdzēt, tad jaunā pieredze atnāk ar pozitīvām emocijām. Pavisam kas cits – piespiest, pieprasīt, salauzt – jā, tiks apgūta jauna pieredze, tikai tai būs negatīva pieskaņa un negatīvas emocijas. Un to, ko uzzini ar negatīvu emociju pieredzi, vēlreiz atkārtot droši vien vairs negribēsies. Vecākiem ir svarīgi sajust šo robežšķirtni: kad vajag uzmundrināt, bet kad labāk atkāpties un atkārtot kādu citu reizi, uzsver psiholoģe.

Avots: Anna Bikova "Patstāvīgs bērns vai kā kļūt par "ideālu mammu"" (izd. "Avots").

Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana Bērndārznieka attīstība Bērndārznieks Mazuļa attīstības posmi Mazuļa audzināšana Mazulis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form