Foto: Shutterstock
Noteikt robežas, izteikt aizliegumus nākas visiem vecākiem. Un šajā audzināšanas procesā ietilpst arī vārda "nē" lietošana, taču problēma ir tāda, ka ne visiem izdodas sasniegt vēlamo efektu. Kā pareizi formulēt atteikumu?

Kā portālā "Parents" uzsver ģimenes un bērnu psiholoģe Anna Krainova, kad mēs bērnam sakām "nē", iespējami trīs sarežģījumu veidi. Dažiem vecākiem var būt sarežģīti izvēlēties pareizos vārdus, lai, piemēram, neaizvainotu bērnu. Citiem principā ir grūti sacīt "nē", un viņiem katru reizi nākas pārvarēt iekšējo barjeru. Vēl trešajiem nav viegli bērniem teikt "nē" un izturēt atvases negatīvo atbildes reakciju, dzirdot no bērna puses aptuveni šādus paziņojumus: "Tu esi slikta!", "Tu mani nemīli!", "es tevi nemīlu!". Šādos gadījumos var piedzīvot visu jūtu gammu – no vainas sajūtas un dusmām līdz pilnīgas bezpalīdzības un personīgas neveiksmes izjūtai.

Kādēļ nepieciešami aizliegumi

Bērnam patiesībā nav viegli samierināties ar ierobežojumiem, bet vēl viņam ir grūti kontrolēt savas emocijas. Bet dzīvē bērniem nāksies saskarties ar situācijām, kad ne viss būs tā, kā viņi vēlētos. Ikvienam bērnam būs labāk, ja viņš iemācīsies pārdzīvot šo pieredzi, esot kontaktā ar tuviem cilvēkiem. Tad viņš saņems empātiju, atbalstu un palīdzību, lai atpazītu savas emocijas. Tāpēc nevajag baidīties bērnam sacīt "nē", uzsver psiholoģe. Viņa mudina atcerēties, ka aizliegumi bērnam ir vitāli vajadzīgi. Vecāku "nē" palīdz noteikt robežas, kas nepieciešamas mazuļa psihes normālai attīstībai. Tās darbojas kā balsts, kā siena, kas bērniem sniedz drošības sajūtu. Jo bez robežām bērns kļūst trauksmes pilns, pasaule viņa priekšstatos pārstāj būt droša. Protams, bērns var negatīvi reaģēt uz aizliegumiem. Tā viņš, savukārt, pārbauda tavas robežas un cenšas tās paplašināt. Tomēr, ja būsi mierīgs, konsekvents, un abi vecāki runās vienā valodā, bērns pieņems šos jaunos noteikumus.

Kurš ir galvenais


Ģimenē principiāli svarīga ir veselīga hierarhija. Tas ir: kad vecāks ieņem vadošo pozīciju attiecībā pret bērnu, proti, ir tas stiprais, mierīgais, par sevi pārliecinātais pieaugušais, kurš tiek galā ar savām emocijām un palīdz mazulim tikt galā ar viņa jūtām. Tā bērni saņem sajūtu, ka par viņiem rūpējas, mīl, pieņem, un pats galvenais, – viņš jūtas droši, un tas palīdz tikt galā ar trauksmi. Ja hierarhija ir sagrauta, bērns neko no tā visa nejūt.

Izplatītākās kļūdas


Ja vecāks baidās uzņemties atbildību, viņš ar bērnu komunicē no "drauga" pozīcijas. Tad viņam ir grūti kaut ko atteikt un aizliegt. Ja pieaugušais ieņem bērna pozīciju, viņš faktiski gaida, ka bērns kļūs par viņa mierinātāju. Tādas mammas un tēti nereti saka: "Pažēlo mammīti, man ir tik daudz darba, bet te tu vēl ar savām kaprīzēm!", "Tētis ir tik ļoti noguris darbā, apžēlojies par mani šodien!"

Daži vecāki, kas ir vēl sliktāk, rīkojas no varas vai spēka pozīcijas. Jebkura situācijā, kad nākas bērnam sacīt "nē", var viņos izraisīt aizkaitinājumu vai dusmas. Turklāt tādā veidā viņi apelē nevis pie bērna uzvedības vai konkrētas situācijas, bet faktiski paziņo viņu par vainīgo, "slikto". Bieži viņi saka aptuveni šādi: "Tu esi slikts, tāpēc nedrīkst!", "Tu to vien dari, kā tikai kaut ko gribi! Apklusti! Tev tikai dzīvē svarīgas ir konfektes, rotaļas, nevis klausīt vecākus! , "Kā tev nav kauna! Es tik daudz daru, bet tu...".

Bērnam šāds aizliegums izskatās kā uzbrukums un agresijas izrādīšana. Turklāt viņā nostiprinās doma, ka viņš ir slikts. Un viņam atliek vien kā atbildes reakciju paust protestu, gražoties vai raudāt. Un vēl viņš var just aizvainojumu, kaunu, piedzīvot vainas sajūtu, bezpalīdzību vai dusmas. Vai vispār ir vērts runāt, ka attiecības starp bērnu un vecākiem visos šajos scenārijos tiek sabojātas! Lai noregulētu kontaktu, pamēģini rīkoties citādi.

Dažreiz pieaugušie no bērna pieprasa paklausību, rēķinoties ar to, ka bērns saprot vārdu "nē", bet ne vienmēr tas tā ir – sākumā mazulim ir jāizskaidro šī vārda nozīme. Attiecīgi arī aizliegumiem ir jābūt argumentētiem.

Kopīgie noteikumi


Foto: Shutterstock

Nekrīti galējībās! Kad aizliegumu ir par daudz, brīvībai atliek pārāk maz. Tuvākajā perspektīvā iespējams protests vai apātija, bet nākotnē tas var atsaukties nespējā izdarīt patstāvīgu izvēli vai pat personīgo vēlmju trūkumā (vai arī – kādēļ gan vēlēties, ja vienalga visu aizliegs).

Svarīgi, lai vecāki būtu vienā frontes līnijas pusē. Tas nepieciešams tādēļ, lai bērns nesaskartos ar pieaugušajiem, paklausot to vecāku, kuram tajā brīdī izdevīgāk paklausīt. Tāpēc ir svarīgi pieaugušajiem savā starpā vienoties, ko viņi patiešām atļauj, bet ko patiesi nedrīkst. Ja radusies neviennozīmīga situācija un tavs partneris ir atļāvis to, kam tu nepiekrīti, atbalsti viņa autoritāti bērna klātbūtnē, skaidrošanos atliekot uz brīdi, kad paliksiet divatā.

Audzināšanā ir svarīgi būt konsekventiem. Konsekvence tāpat ir vajadzīga jebkurās citās jomās. Ja bērns no rīta dzird "nē", bet vakarā – "jā", viņš var pārstāt tevī klausīties un cienīt.

Kaut ko bērnam atsakot, ir svarīgi izrādīt rūpes, norāda Karinova. Proti, jāaizliedz just līdzi. No rūpju pozīcijas bērnam ir vieglāk pieņemt aizliegumu un ar to samierināties. Turklāt šādā situācijā arī tavas attiecības ar bērnu netiek sabojātas. Saki bērnam, ka tu izproti viņa jūtas, taču vienlaikus esi stingrs: "Zinu, ka tu ļoti vēlies, bet nedrīkst".

Bērnam kaut ko aizliedzot, svarīgi ir palikt pieaugušā pozīcijā – būt pārliecinātam un mierīgam attieksmē pret bērnu. Ja tu sāksi uzvilkties, tad šo pozīciju zaudēsi.

Palīdzi bērnam tikt galā ar emocijām, nosaucot tās jūtas, ko viņš piedzīvo, kad tu viņam saki "nē". Un obligāti piedāvā savu atbalstu. "Jā, tev tik ļoti gribas vēl parotaļāties, bet laiks ir pusdienot/vakariņot/doties gulēt", "Tevi tas neapmierina un tu dusmojies. Nāc pie manis, es tevi pažēlošu/nomierināšu".

Līdz piecu gadu vecumam lieliski darbojas uzmanības novēršanas metode. "Tu pats sakārtosi rotaļlietas? Vai mēs kopā to paveiksim? Kāda ir tava vismīļākā mantiņa? Ar ko sāksim? Ko tu gribētu padarīt mājās? Kādu multfilmu vēlies paskatīties?" utt.

Kāpēc reizēm ir jāsaka 'nē' un kā to darīt

Foto: Shutterstock

"Nē" palīdz ieviest noteikumus un ierobežojumus. Ņemot tos vērā, bērnam ir vieglāk mijiedarboties ar pasauli. Robežu klātbūtne strukturē realitāti un samazina trauksmi. Tomēr ir svarīgi tās neizmantot ļaunprātīgi un izmantot tikai paredzētiem mērķiem, piemēram, situācijās, kad pastāv veselības vai dzīvības draudi mazulim.

Instrukcija, kādas frāzes vēlams izmantot

Jāatceras, ka kategorisko "nedrīkst" mēs lietojam tikai situācijās, kad bērna rīcība patiešām skar viņa drošību vai var nodarīt kaitējumu veselībai, vai pat dzīvībai. Bez tam šim vārdam ir arī citi aizvietotājvārdiņi un citi veidi, kā noformulēt aizliegumu, uzsver psiholoģe.

"Mūsu ģimenē tā nav pieņemts"

Šis formulējums der visos gadījumos, kad vēlies bērnam nodot ģimenes tradīcijas vai vērtības, Piemēram, pie jums mājās neviens nelieto lamu vārdus/neēd produktus, kuri nokrituši uz grīdas/neatstāj traukus uz galda...

"Tā nevajag darīt", "Tā nevajag runāt", "Sabiedriskās vietās nekliedz"

Izskatās kā aizliegums, bet tas ir daudz maigāks, jo ir bezpersonisks. Tāda formulējums ļauj paraudzīties uz sevi un situāciju no malas. Un tas arīdzan neizraisa bērnā stipras negatīvās jūtas attieksmē pret viņu pašu. Viņš nejūtas sliktais, vainīgais. Bezpersoniskus aizliegumus ir vieglāk pieņemt, bet tavs uzdevums – nerāties vai nebiedēt, bet gan koriģēt bērna uzvedību. Šī iemesla dēļ centies izvairīties no "tu – vēstījumiem" ("Tu esi slikts', "Tu neizturami uzvedies", "Tu vairs nekad tā nedari"). Jebkuram psiholoģiski veselam cilvēkam, vai tas būtu pieaugušais vai bērns, šādi izteicieni raisa protesta reakciju, noraidījumu vai vēlmi strīdēties vai aizstāvēties.

"To nedrīkst. Izvēlies – darīsim tā vai, lūk, tā..."

Šo frāzi var izmantot, kad bērnam aizliedz kādu darbību, bet tūliņ pat piedāvā izvēlēties vienu no diviem alternatīviem variantiem, no kuriem abi tevi apmierina. Tā tu bērnam sniedz iespēju pieņemt lēmumu patstāvīgi. Saprotams, ka līdzīgus eksperimentus var iemēģināt situācijās, kad runa ir par sīkumiem, nevis jautājumos par bērnu drošību.

"Šāda rīcība ir slikta"

Kad lietojam šo frāzi, mēs raksturojam uzvedību vai rīcību, nevis vērtējam pašu bērnu, uzliekot viņam "zīmogu". Bērns lieliski nolasa, ka nevis viņš ir slikts, bet rīcība, un tad viņam ir daudz vieglāk laboties. Bet, lūk, vēsturisko frāzi šādā stilā: "Labi bērni tā neuzvedas" – labāk neizmantot vispār. Bērns uzreiz domā, ka viņš ir ierakstīts "slikto" sarakstā. Šāda veida kritika no vecāku mutes var spēcīgi traumēt bērna psihi, katrā ziņā – veselīgu entuziasmu tā nekādi neradīs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!