Septiņas bērnu tiesības, kuras pārkāpj daudzi vecāki  (5)

Par šīm tiesībām, kas atspoguļotas portālā "Detimail", kādā no savām lekcijām runāja bērnu psiholoģe Ludmila Petranovskaja. Lūk, galvenās tēzes no viņas sacītā par šo jautājumu!

Tiesības būt ar saviem vecākiem

Nebūt ne visiem ir pašsaprotami, ka bērnam, kā minimums, vecumā līdz trīs gadiem ir tiesības uz mammu, uz to, lai tā viņam tiktu ne tikai nogurusi un stundiņu pirms nakts miega. Zīdaiņi visvairāk ir atkarīgi no iespējas būt kopā ar saviem vecākiem.

Tomēr mūsdienu pasaules dzīvesveids bieži vien nosaka agrīnu bērnu nošķiršanu no vecākiem. Mēs itin visur saskaramies ar ideju, ka vecākus savā ziņā jāatbrīvo no bērniem, kuri tiek uztverti kā apgrūtinājums.

Tagad tiek uzskatīts, ka tas ir normāli, ja mamma agri pēc bērna piedzimšanas atsāk strādāt. Visbiežāk šīs sievietes izjūt vainas sajūtu par to, ka bērniem velta maz uzmanības. Viņas attīstās starp karjeru un bērniem.

Mūsu sabiedrības svarīgs uzdevums ir atbrīvot mammas no šīs mokošās izvēles. Jau tagad pastāv daudz risinājumu, piemēram, darbs attālināti, elastīgs darba grafiks, un bērna kopšanas atvaļinājuma dalīšana starp abiem vecākiem.

Tiesības uz pieķeršanos, piesaisti

Jebkuram bērnam un jebkurā vecumā ir tiesības būt kopā ar saviem tuvajiem, gūt iespēju no viņiem saņemt mierinājumu, atbalstu, apskāvienus.

Viens no spilgtākajiem šo tiesību piemēriem – bērna nošķiršana no vecākiem gadījumos, kad tiek veiktas kādas medicīniskas manipulācijas. Bērni, kuri ārstējas, īpaši tie, kuriem gaidāmas kādas sāpīgas procedūras, grib saglabāt šo pieķeršanos vecākiem. Tiesa, pēdējos gados jau daudz kas ir mainījies, bet vienalga ik pa brīdim nākas dzirdēt, ka medicīnas personāls neļauj vecākiem iet līdzi uz kādām procedūrām. Bet tie patiešām, par laimi, ir izņēmuma gadījumi.

Dažādos rakstos tiek pieminēts termins "piesaiste", kas veidojas bērnībā, bet vēlāk visa mūža garumā ietekmē to, kā cilvēks veidos attiecības ar citiem un uztver pasauli kopumā. Kāpēc vecākiem par to vajadzētu zināt? Vienkāršoti skatoties, bērnībā izveidotā piesaistes drošības izjūta tiek saistīta ar to, kā cilvēks vēlāk izprot savas tiesības sabiedrībā, kā veidos starppersonu attiecības, kā izpratīs starppersonu mijiedarbību, kā uztvers un izzinās pasauli – bērna, pusaudža gados un tālākajā dzīvē. Plašāk par šo tēmu lasi psiholoģes Gitas Veisas rakstā.

Brīva lomu spēle tā nodarbe, ar kuru pirmsskolas vecuma bērniem vajadzētu nodarboties praktiski visu laiku, kad vien viņi neguļ un neēd. Šādām rotaļām ir liela nozīme bērna turpmākajai attīstībai, izglītībai, pārliecībai par sevi visādā ziņā, sākot no fiziskās veiklības un beidzot ar attiecību veidošanu ar citiem cilvēkiem.

Patlaban mums ir izveidojusies katastrofāla situācija. Pirmkārt, praktiski ir pazuduši pagalmi, kuros bērni viens ar otru rotaļājās bez pieaugušo pieskatīšanās. Otrkārt, rotaļāšanos sāk izspiest agrīnā bērnu apmācība, kura pilnībā sev pakļauj pirmsskolas vecuma bērnību. Un te nu viss ir atkarīgs no vecākiem, norāda speciāliste. Ja viņi bērnudārzos pieprasīs, pirmkārt, iespēju bērniem brīvi rotaļāties, nevis četrgadīgam bērnam absolūti bezjēdzīgās nodarbības angļu valodā, matemātikā un loģikā, tad iestādēm nāksies paiet pretim.

Tiesības uz lojalitāti

Bērnam ir tiesības nebūt iesaistītam lojalitātes konfliktā. Pirmsskolas vecuma bērni šajā jautājumā ir visneaizsargātākā kategorija, un viņi cieš visvairāk, tāpēc, ka viņiem vēl nav iespējas no tā kaut kā norobežoties, apdomāt notiekošo.

Spilgts piemērs – kad vecāki "dala" bērnus šķiršanās procesā. Starp pieaugušajiem sākas sacensība par to, kā nomelnot savu bijušo partneri, kā diskreditēt viņu kā vecāku, kā bērnu iesaistīt lojalitātes konfliktā un piespiest viņu nostāties tavā pozīcijā.

Mūsdienās skolās diemžēl kā norma pastāv mobings. Tas var būt gan no pieaugušo, gan vienaudžu puses. Taču skolai nevajadzētu būt vietai, uz kuru bērns dodas kā uz spīdzināšanu. Nav normāli, kad praktiski visi bērni piedzīvo vardarbības upura pieredzi, vai arī paši piedalās vardarbības īstenošanā, kau vai tikai liecinieka statusā.

Daudzi skolēni par absolūti parastu un normālu uzskata to, ka cilvēku var sāpināt viņa izskata dēļ, par to, ka viņam ir liekais svars vai kādi trūkumi ārienē, problēmas ar ādu, sliktāku apģērbu vai vēl kaut ko. Internetā arīdzan atrodama virkne resursu, kuros diktē kaut kādu autoru izdomātus standartus, kuriem ir jāatbilst. Bet ja kāds to nedara, tad viņu var aizvainot, pazemot, piedraudēt ar izolāciju. Un tas vecākos bieži vien nemaz neizraisa pretestību, lai gan patiesībā šāda parādība, jebkurš tāds teksts ir trieciens bērnam.

Tiesības riskēt un pārbaudīt sevi

Pusaudžiem noteikti sevi ir jāpārbauda, jāpiedzīvo iesvētības, lai "atdalītos" no pieaugušajiem, jārod kaut kādi savi izaicinājumi, reāli riski un bailes. Mēs ar to nevaram samierināties, aizliedzam bērniem visu, kontrolējam viņus. Patiesībā, ne ar ko labu tas nebeidzas. Viņi atrod arvien jaunus un jaunus veidus (un daudz bīstamākus), kā pārkāpt noteikumus, pārbaudīt sevi, riskēt.

Starp citu, mēs aizliedzam to, ko ir visvienkāršāk aizliegt. Uzlabot kriminālo situāciju ir daudz sarežģītāk, nekā aizliegt iziešanu ārpus mājas. Tagad ir aizliegts praktiski viss, un bērni burtiskā nozīmē sāk sist galvu pret sienu, izdarot pietiekami mežonīgus gājienus. Tā ir ļoti bīstama tendence, uzskata psiholoģe.

Pusaudžiem ir jāsniedz iespēja būt patiešām atbildīgiem, nodarboties ar reālu darbību. Tas var būt kāds brīvprātīgā darbs, iesaistīšanās ekspedīcijās. Pusaudžiem ir jāsniedz iespēja strādāt un nopelnīt. Mums ir jāpalīdz bērnam izrauties no šī "kāpura stāvokļa", kas viņu iznīcina no iekšpuses un bieži vien izraisa bīstamu uzvedību.

Tiesības uz savām domām

Mūsu 15–17 gadus vecajiem jauniešiem tiek liegtas pamattiesības, kuras ir ļoti svarīgas tieši šajā vecumā, – domāt savas domas un rast iespēju tās izteikt.

Patlaban pusaudžiem tieši un netieši tiek translēts: "Tu esi nekas, tev nav jābūt savām domām, sēdi un mācies, gatavojies eksāmeniem, tev nav tiesību domāt par to, kas notiek apkārt, tev nav tiesību analizēt sociālās taisnības jautājumus, tev nav tiesību analizēt politiskos jautājumus."

Taču pusaudžiem un jauniešiem tiesības domāt savas domas ir ļoti svarīgas. Tas ir šī vecuma uzdevums. Viņi nekad no tā neatteiksies. Viņi nekad nesamierināsies ar to, ka viņus pielīdzina bērniem, kuri var domāt par savām rotaļlietām un izklaidēm, neapspriežot globālus jautājumus.

Pieaugušajiem ir svarīgi aizstāvēt bērnus šajā vecumā, lai pusaudži sajustu tavu atbalstu, ka viņiem ir tiesības uz savām domām.