Aizvainojums un dusmas uz māti: vai ar viņu par to ir vērts runāt
Foto: Shutterstock

Mums pieaugot, tāpat paliekam neredzamām saitēm saistīti ar vistuvāko cilvēku – māti. Kāds pieaugušo dzīvē sev līdzi paņem pastāvīgu viņas mīlestības un siltuma plūdumu, bet kāds cits – vārdos neizteiktu aizvainojumu un sāpes, kuras traucē uzticēties cilvēkiem un veidot ar viņiem tuvas attiecības. Vai kļūs vieglāk, ja par savām jūtām pastāstīsi mātei?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Par to portālā "Psychologies" viedoklī dalās psihoterapeite Veronika Stepanova.

"Mamma vienmēr ar mani bija stingra, kritizēja par jebkuru kļūdu. Ja dienasgrāmatā ielavījās labas, ne teicamas atzīmes, teica, ka es nākotnē mazgāšu tualetes stacijā. Nemitīgi salīdzināja mani ar citiem bērniem, lika saprast, ka viņas labestību es varu iegūt vien apmaiņā pret nevainojamu rezultātu. Un arī tādā gadījumā nelutināja ar savu uzmanību. Neatceros, ka viņa mani kaut kad būtu apskāvusi, skūpstījusi, centusies kaut kā uzmundrināt. Viņa līdz šim brīdim manī uztur vainas sajūtu: dzīvoju ar sajūtu, ka par viņu slikti rūpējos. Attiecības ar viņu vēl bērnībā pārvērtas slazdā, un tas mani ieradināja dzīvi uztvert kā smagu pārbaudījumu, baidīties no priecīgiem brīžiem, izvairīties no cilvēkiem, ar kuriem jūtos laimīga. Iespējams, saruna ar viņu palīdzētu novelt no sirds šo nastu?" pēc speciālista padoma taujā Olga, nu jau pieaugusi sieviete.

Psihoterapeite uzskata: tikai mēs paši varam izlemt, vai ar māti runāt par savām jūtām. Turklāt ir jāatceras, ka pēc šādas sarunas jau tā saspringtās attiecības var kļūt vēl sliktākas.

"Mēs vēlamies, lai mamma atzītu: viņai daudzās lietās nebija taisnība un viņa izrādās ir slikta māte. Piekrist šādam apgalvojumam varētu būt sarežģīti. Ja situācija tev ir neizsakāmi mokoša, sagatavojies sarunai iepriekš vai apspried to ar psihologu. Pamēģini trešā krēsla tehniku, ko pielieto gešstaltterapijā: cilvēks iedomājas, ka uz krēsla sēž viņa māte, pēc tam pārsēžas tajā pašā krēslā, un pakāpeniski identificējies ar viņu, runā no sevis it kā viņas vārdā. Tas palīdz labāk saprast otru pusi, viņas neizteiktās jūtas un pārdzīvojumus, kaut ko piedot un atbrīvoties no bērnībā gūtajiem aizvainojumiem," padomu sniedz speciāliste.

Psihoterapeite piedāvā paanalizēt divus tipiskus negatīvus scenārijus par bērnu un vecāku attiecībām un to, kā uzvesties pieaugušā vecumā, vai ir vērts sākt dialogu par pagātni un kādu taktiku tam izvēlēties.

"Māte mani nedzird"

"Kad man bija astoņi gadi, mamma atstāja mani pie vecmāmiņas un aizbrauca strādāt uz citu pilsētu. Viņa apprecējās, un man piedzima pusbrālis, bet mēs tā arī dzīvojām attāli viens no otra. Es jutos nevienam nevajadzīga, sapņoju, lai mamma mani paņem pie sevis, bet pie viņas pārcēlos tikai pēc skolas pabeigšanas, lai iestātos augstskolā. Tas nespēja kompensēt tos bērnu dienu gadus, ko pavadīju atsevišķi. Baidos, ka jebkurš cilvēks, ar kuru mēs satuvināsimies, atstās mani, kā kādreiz māte. Esmu centusies ar viņu parunāt par to, bet viņa raud un vaino mani egoismā. Saka, ka viņa bija spiesta aizbraukt tur, kur bija darbs, manas nākotnes labā," stāsta kāda sieviete.

Ja māte izrādās nespējīga piedalīties dialogā, nav jēgas turpināt apspriest tev svarīgas tēmas. Tevi tāpat nesadzirdēs, bet noraidījuma sajūtas vēl tikai pastiprināsies. Tas nenozīmē, ka bērnībā gūtajām psiholoģiskajām traumām ir jāpaliek bez atrisinājuma – tās tad ir svarīgi risināt kopā ar profesionāli. Bet, lūk, pārveidot cilvēku gados, kurš kļūst arvien noslēgtāks, ir neiespējami, uzskata psihoterapeite.

"Māte mani nomelno radinieku acīs"

"Tēvs, kurš vairs nav starp dzīvajiem, bija cietsirdīgs pret mani un brāli, varēja arī pacelt roku pret mums. Māte sākumā klusēja, bet pēc tam pārgāja viņa pusē, uzskatot, ka viņam ir taisnība. Kad vienreiz centos aizstāvēt mazo brāli no tēva, viņa man iesita pļauku. Par sodu viņa varēja ar mani mēnešiem ilgi nesarunāties. Tagad mūsu attiecības, tāpat kā iepriekš, ir vēsas. Viņa stāsta visiem radiniekiem, ka esmu nepateicīgā meita. Gribu ar viņu par visu, ko piedzīvoju bērnībā, parunāties. Atmiņas par cietsirdīgajiem vecākiem man nelieku mieru," lūk, vēl kādas sievietes atzīšanās.

"Sadistiska māte ir vienīgais gadījums, kad pieaugušajiem bērniem ir vērts viņai izteikt visu aci pret aci, netaupot jūtas. Ja bērns pieaugot mātei piedod, par spīti negatīvajai pieredzei, attiecas pret viņu labi, viņā rodas vainas sajūta. Šīs ir nepatīkamas jūtas, un aizsragmehānisms mudina uz to, lai nomelnotu bērnus un padarītu viņus par vainīgiem. Viņa sāk visiem stāstīt par bērnu bezsirdību un samaitātību, žēlojas un sevi padara par upuri. Ja pret šādu māti attiekties pa labam, viņa vainas sajūtas dēļ attieksies pret bērnu vēl sliktāk. Un tieši otrādi: tava stingrība un tiešums iezīmēs viņai pieļaujamās robežas. Siltas attiecības ar māti, kura uzvedusies sadistiski, visticamāk, neizdosies. Ar viņu par savām jūtām ir jārunā tieši un necerot uz draudzīgu attiecību izveidošanos," brīdina psihoterapeite Veronika Stepanova.

Zemāk atradīsi vēl virkni "Cālis" arhīva rakstu par bērnībā gūtajām emocionālajām traumām un to ieteikmi uz jau pieauguša cilvēka dzīvi.

Tags

Attiecības ģimenē Bērnības traumas Mamma Psiholoģija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form