Psiholoģiskas traumas no bērnības: kā tās gandē mūsu dzīves
Foto: Shutterstock

Kļūstot par pieaugušo, mēs cenšamies aizmirst bērnībā gūtos pārdzīvojumus un problēmas. Bet tās, savukārt, par sevi atgādina ilgi jo ilgi un var mūsu dzīvi gandēt ne vienu vien desmitu gadu. Protams, mainīt pagātni ir neiespējami, taču uz to var paraudzīties citādi, daudz pārdomātāk un saprast to. Bet dažreiz no tās var gūt pat labumu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Bērnībā radušos problēmu labošana, esot jau pieaugušā vecumā, var būt sarežģīta un sāpīga. Tik ļoti, ka daudzi izvēlas citu problēmas risinājumu – vienkārši itin visā vainot vecākus. "Jūs bijāt aizņemti tikai ar sevi, es jūs redzēju tikai svētkos, bet tagad vēlaties, lai es radītu laimīgu ģimeni? Es taču nezinu, ko tas nozīmē!" Pēc būtības šāda veida apgalvojumi ir patiesi, jo ap 90 procentu to, kas mums ir pieaugušā vecumā, iegūts agrīnā bērnībā. Un tieši vecāki ir atbildīgi par mūsu raksturu, skatījumu uz dzīvi, prasmi veidot attiecības ar cilvēkiem un daudz ko citu, norāda jomas speciālisti portālā "Parents".

Vecāku piemērs spēcīgi ietekmē jau kopš mazotnes – lielā mērā neapzināti, bet ļoti spēcīgi. Tieši tāpēc par saviem talantiem, panākumiem jebkurā dzīves jomā, sasniegumiem mēs lielā mērā esam pateicīgi vecākiem. Bet kurš ir vainojams pie neveiksmēm? Arī viņi. Un tomēr nevajadzētu vainot vecākus, ka viņi ir izpostījuši tavu dzīvi. Pirmkārt, vieglāk no tā nebūs. Pie visām problēmām klāt vēl nāks vispārēja vainas sajūta un spriedze attiecībās. Otrkārt, pieauguši cilvēki tāpēc jau ir pieaugušie, lai ar visām problēmām tiktu galā patstāvīgi. Pat ar tām, kas radušās vēl bērnībā.

Nepietiekama mīlestība bērnībā


Mazi bērni nepazīst vārdu "mīlestība" un nesaprot tās likumus. Bet viņi ir ļoti jutīgi un var pat saslimt, ja no apkārtējiem pieaugušajiem nesaņem siltumu, maigumu un patiesu piesaisti. Zīdaiņiem tāda emocionālā deprivācija (nepietiekamība) – kad pieaugušie, rūpējoties par bērnu, vienkārši izpilda visas nepieciešamās procedūras, emocionāli neiesaistoties komunikācijā, – var būt graujoša. Tas var novest pat pie tā, ka mazulis nonāk slimnīcā – tādā veselības stāvoklī, kas līdzinās depresijai, ko piedzīvo pieaugušie. Bērns zaudē interesi par apkārtējo pasauli un pat neraud, zinot, ka vienalga neviens nepienāks.

  • Bieži šādu stāvokli piedzīvo bērnunamos dzīvojošie bērni. No apdoptētājiem ir daudz stāstu, kā viņu ģimenēs ienākuši bērni, kuri raud bez skaņas. Te ir viens no šādiem stāstiem.


Par laimi, ģimenes apstākļos kas tāds negadās bieži, tomēr nevajadzētu domāt, ka arī šķietami labi nodrošinātās ģimenēs bērni vienmēr jūtas mīlēti. Ne pilnā ģimene, kad ir abi vecāki, ne materiālā stabilitāte, ne sociālais līmenis paši par sevi bērnam mīlestību negarantē.

"Bērnībā gribēju, lai mamma mani sarāj un lai pēc tam arī ilgi glāsta galvu, notrauš man asaras un paņem rokās. Bet viņa kāda mana pārkāpuma gadījumā teica: "Ej prom!" un kaut kādu laiku pēc tam uzvedās it kā manis nebūtu. Tagad es saprotu, ka vienkārši piedzimu nelaikā un biju viņai par nastu – tāpēc arī viņai pret mani nebija siltu jūtu," tā atzīst kāda nu jau pieaugusi sieviete.

Pieaugot, cilvēks visiem spēkiem cenšas mīlestības trūkumu aizpildīt. Gan vīrieši, gan sievietes meklē to, kurš viņus ne tikai mīlēs, bet viņus dievinās. Var paiet pat gadi, lai tiktu atjaunots nemīlētā bērna jūtu līdzsvars. Vēl viena problēma – attiecības ar saviem bērniem. Meitene, kura piedzīvojusi mīlestības iztrūkumu no savas mātes, riskē nekļūt par labu mammu. Viņai var nepietikt maiguma, pacietības, glāstu, ko dāvāt savam bērnam.


Novērst to var, atgriežoties bērnībā un sniedzot tam mazajam bērnam to, kas viņam pienācās pēc vecuma – pieauguša cilvēka neierobežoto mīlestību. Tagad noteikti ir tāds pieaugušais – tu pats. Paņem bērnības dienu fotogrāfiju, atceries savas jūtas dažādās situācijās un ar aizkustinošākajiem un maigākajiem vārdiem pasaki to, kas tev toreiz bija vajadzīgs. Bet vēl – pēc iespējas biežāk apskauj savus mīļos. Ķermeņa kontakts – apskāvieni, glāstīšana, vienkārši pieskaršanās – rada patiesi dziedinošu efektu, stiprinot pamata uzticības izjūtu pasaulē, uzlabojot fizisko un garīgo labsajūtu.

Bērnu aizvainojumi


Pat ļoti mīloši vecāki var sakliegt uz bērnu, rupji viņu paraut aiz rokas vai pat piemirst laikus izņemt no bērnudārza. Tētis domāja, ka mamma paņems, bet mamma domāja, ka tētis. Bet mazais bērns, ieklausoties soļos kāpņu telpā, domā, ka viņam nekad neatnāks pakaļ. Bērni ir emocionālas būtnes, viņi nespēj uz situāciju paraudzīties abstrakti un spriest loģiski. Un brīžus, kad bijuši aizvainoti uz saviem vecākiem, atceras ļoti labi – visās krāsu gammās, personīgās sajūtās. Un tieši tāpēc ar aizvainojumu uz vecākiem mēdz būt grūti šķirties pat pieaugušā vecumā. Lai gan ir neveikli runāt par to, ka pirms 30 gadiem mamma tevi ir ietērpusi kleitā, par ko smējās visa klase.

Ar ko bīstams šāds aizvainojums? Visupirms ar komunikācijas traucējumiem. Tajā nebūs atklātības, godīguma, siltuma – visa tā, kas ir nepieciešams, lai justos par sevi pārliecināts un komfortabli. Tajā iespējami konflikti – pat ja apzināti esi nolēmis, ka atminēties vecos laikus nav jēgas.

Izdari tieši pretēji?


Problēma cilvēkos, kuri piedzīvojuši aizvainojumu bērnībā, ir tajā, ka viņi pārāk sargā paši savus bērnus. "Es nekad nerīkošos tā, kā mani vecāki", "Manam bērnam nebūs iemesla aizvainojumam", "Es pēc sevis zinu, cik tas ir smagi, un savam bērnam to nenodarīšu..." Taisnību sakot, dažreiz šāda pārliecība bērnam par labu nenāk. Lai cik tas nešķistu cietsirdīgi, bet bērnam ir arī jāpazīst, kas ir sarūgtinājums un aizvainojums. Tas palīdz viņam sagatavoties reālajai dzīvei, māca "strādāt" pašam ar savām jūtām. Nav nekā briesmīga, ja bērns piedzīvo aizvainojumu, galvenais, lai viņš paralēli tam būtu pārliecināts par tavu mīlestību pret viņu.

"No četru gadu vecuma gāju bērnudārzā, kur pavadīju piecas dienas nedēļā un līdz šim brīdim atceros baiļu un skumju sajūtu, kad uz nakti audzinātāja aizvēra durvis. Protams, mamma vienmēr skaidroja, ka viņai nav citas izejas, ka tas nepieciešams viņas darba dēļ. Bet pēc tam vecmamma sacīja, ka mamma ved mani tur, lai ieriebtu omai. Viņas sastrīdējās, un mamma negribēja, lai vecmamma iesaistītos manis audzināšanā. Līdz šim brīdim nevaru ko tādu piedot. Personīgās ambīcijas mammai bija svarīgākas, nekā meitas normāla dzīve. Protams, es par to nerunāju un vispār centos aizmirst. Bet te mamma man pārmeta, ka saviem bērniem neveltu pietiekami daudz uzmanības. "Mammas, kuras rūpējas par saviem bērniem, rūpīgi izvēlas skolu viņiem, nevis ved uz tuvāko," tā viņa man sacīja. Es viņai pateicu visu, ko domāju par mammām, kuras rūpējas par bērniem, ieskaitot viņu," savu pieredzi atklāj kāda sieviete.

Psiholoģiskas traumas no bērnības: kā tās gandē mūsu dzīves
Foto: Shutterstock

Aizvainojumus nevajadzētu turēt sevī. Ja nav reālas iespējas parunāties ar vecākiem (vai arī tu domā, ka viņi šādu sarunu neuztvers adekvāti), izmanto psihodrāmas metodi. Tu savā vārdā saki visu, ko domā, bet pēc tam pats arī atbildi savu vecāku vietā. Runāt var visu, kas tik ienāk prātā. No pieredzes, – daži "seansi" pietiks, lai uzzinātu visus apstākļus, saprastu vecākus un pilnībā piedotu. Lai gan, protams, jo sarežģītāka situācija, jo vairāk darba.

Bērnu nepilnvērtības sajūta


Tā piemīt visiem bērniem un ir neatņemams attīstības faktors. Redzot, ka pieaugušie ir daudz stiprāki, spējīgāki, gudrāki, bērns vēlas kļūt tāds pats. Bet pieaugušie tik atkārto: "Tu neko nevari, labāk nelien", "Tu nekad nedejosi – tādus resnuļus tur neņem", "Tu par visiem sliktāk lasi, nekad neiemācīsies"...

Kļūstot pieaugušam, tādi bērni var aiziet pa diviem ceļiem. Pirmais – patiešām nedarīt neko un sekot vecāku norādēm attiecībā uz profesijas izvēli un personīgo dzīvi. Otrs – pastāvīgi censties atbrīvoties no nepilnvērtības sajūtas, pierādot visiem, ka "es varu". Taču pat sasniegumi nesniedz pārliecības par sevi sajūtu, ja tā nav jau ieaudzināta bērnībā. Nereti savos centienos cilvēks nonāk līdz nervu sabrukumam, neprotot atslābināties un apstāties kaut uz īsu brīdi.

Un nav nozīmes, kādas darbības sfēras cilvēku uztrauc – profesija vai personīgā dzīve. Arī cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu bieži vien pret paša bērniem ir paaugstinātas prasības. "No manis tāpat nekas sevišķs neizdosies, tādēļ jāpieliek pūles, lai mācītu bērnu" – pēc šāda principa noris audzināšanas process ģimenē. Vecāki bērna labā var visu: pārcelties uz citu pilsētu, pamest savu karjeru, nodarboties tikai ar bērnu, burtiski caurām dienām un naktīm. Viņiem (vai vienam no vecākiem) beidzot parādās sajūta, ka ir svarīgi, pilnvērtīgi, spēj sevi realizēt. Bet, lūk, bērnam realizēt svešas iedomas nebūt nav tik viegli, norāda speciālisti.


Ar nepilnvērtības sajūtu ir jācīnās, citādi tā var saglabāties uz visu mūžu, mainot ne tikai dzīvesveidu, bet arī raksturu. Iesākumā vienkārši pasaki paldies (domās) tiem, kuri tev to "ielika šūpulī" – jo pateicoties viņiem, tu sevī attīstīji tādas īpašības kā neatlaidību un mērķtiecību. Pēc tam – iemācies novērtēt savus sasniegumus un vienkārši sevi, bez sasniegumiem. Spēj izšķirt, kad tev adresēta kritika ir konstruktīva, bet kad tā vienkārši ir manipulācija. Konstruktīvo, protams, ir jānovērtē, bet, lūk, ar manipulāciju ir visiem spēkiem jācīnās. Vienkārši tajā neiejaucies emocionāli, reaģē tikai uz vārdiem. "Jā, es patiešām visu nepaspēju, ko plānoju", "Mēs neesam ideāli, katram ir savi trūkumi", "Iespējams, man ir vērts par to padomāt" – tādām jābūt tavām atbildēm uz kritiku. Cilvēki, kuri mūs kritizē tikai tādēļ, lai sabojātu noskaņojumu vai liktu mums sadusmoties, ātri šādā sarunā zaudēs interesi – īpaši, ja viņiem atbildēsi ar labu un nedaudz ironiskā tonī. Un mūsu bērni saņems labu piemēru: jo ātrāk viņi to apgūs, ka nebūt ne visi aizrādījumi ir jāuztver nopietni, jo labāk.

Traucējumi ģimenē


Strīdi, šķiršanās, atkārtotas laulības – pret to visu bērns nevar būt vienaldzīgs. Pat vislabākajā gadījumā – kad ir cilvēki, kuri gatavi rūpēties un vienmēr mīlēt. Bērni vienalga cieš, piedzīvo bailes, jo nezina, ko gaidīt rīt. Viņus piemeklē vainas sajūta, jo savā egocentriskumā bērni kļūdaini pieļauj, ka tieši viņi ir vainojami pie šādas situācijas ģimenē. Kad ģimenē gadiem nav viss saprotams, kad strīdi kļuvuši par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, bet pieaugušie, nekautrējoties savos izteicienos, apspriež viena otra trūkumus, tad vārdi "ģimene" un "problēma" bērna izpratnē kļūst par sinonīmiem. Kļūstot pieaugušam, tieši ar šādu attieksmi viņi stājas laulībā. Un izrādās, ka daudzas problēmas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Pat tie, kas bija pārliecināti, ka nekad neizturēsies kā vecāki, noteiktā vecumā sāk neapzināti atkārtot tās pašas darbības attiecībā pret citiem.

Maini scenāriju


Kā "Parents" norāda jomas speciālisti, bērni, kuri piedzīvojuši vecāku šķiršanos, ar daudz lielāku varbūtību paši pieaugušā dzīvē, visticamāk, piedzīvos šķiršanos. Savukārt tie, kuri jau mazotnē ir redzējuši, ka jebkurā situācijā var atrast kompromisus un labot situāciju, savā partnerībā dzīvos daudz saticīgāk. Tie, kuri bērnībā daudzkārt bijuši liecinieki vecāku sarīkotiem skandāliem, arīdzan ne īpaši slēpj savu neapmierinātību viens pret otru bērnu klātbūtnē. Un gaidas no laulības dzīves mēdz ļoti līdzināties tam, ko paši novērojuši savā bērnībā.

Taču negatīvo scenāriju ir iespējams mainīt. Iedomājies savu turpmāko dzīvi – iesākumā tā – kopumā, pēc tam jau konkrētus notikumus, bet vēl pēc tam – pa laika periodiem. Ja savos priekšstatos esi pamanījis kaut ko lieku (neuzticību, problēmas ar bērna uzvedību vai mācīšanos, šķiršanos, vientulību), tad nekavējoties to izslēdz. Atbrīvotajā vietā ieliec visu to labāko, ko vien vari sev novēlēt. Tā var šķist bezjēdzīga laika pavadīšana, taču patiesībā tāda sapņošana ir viena no psihoterapijas pozitīvajām metodēm.

Psihologi tam nespēj sniegt precīzu skaidrojumu, kā mūsu domas un scenāriji realizējas, taču ir pietiekams daudzums pierādījumu, ka iepriekš aprakstītā metode nostrādā. Ja tu, domājot par nākotni, iedomājies grūtības ar bērnu un gaidi, ka viņš "būs precīza sava briesmīgā tēva kopija", tad, pilnīgi iespējams, tā arī būs. Tātad, tev noteikti vajadzētu ieskicēt pievilcīgāku notikumu gaitu – tādu, kurā ir labas attiecības, panākumi un laime ģimenē.

Tags

Attiecības ģimenē Bērni Bērnības traumas Ģimene
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form