Uzņemas atbildību par savu rīcību, jūtām...

Septiņi piemēri, kā vecāki parāda infantilitāti attiecībās ar bērniem
Foto: Shutterstock

"Tu mani līdz ārprātam novedīsi!", "Man no tevis galva sāp!", "Ja tu normāli uzvestos, es nekliegtu", "Tu satrauci mammu!" – šādas pazīstamas frāzes, kuras mēs daudzas reizes esam paši dzirdējuši savā bērnībā, un kuras turpinām translēt uz pašu bērniem.

Taču bērnam nevajadzētu justies atbildīgam par pieauguša cilvēka jūtām – tā viņam ir pārāk smaga nasta. Atbildību par attiecību veidošanu ar bērniem, pirmkārt, uzņemas pieaugušie. Un tieši tas bērnam nodrošina to vidi, kurš viņš var justies drošībā un atklāt savu potenciālu.

Mūsu jūtas ir dabas dotas, lai mēs varētu saprast, cik daudz mūs apmierina vai neapmierina tas, kas ar mums notiek. Pieauguša cilvēka pozīcija šajā gadījumā sastāv no tā, lai savas jūtas apzīmētu ekoloģiskā veidā – ar trīsdaļīgu izteikšanos. Skan tas aptuveni šādi: "Kad tu kliedz, es sāku uzvilkties, jo tas man nozīmē..."

Un te jau ir izvēles iespējas, jo katram vecākam tas var nozīmēt kaut ko citu: vienam tā ir necieņa, citam autoritātes zudums, bet trešo vienkārši kaitina paša nezināšana par to, kas vajadzīgs bērnam. Tieši tā mēs varam uzzināt par to, kas mums ir svarīgs attiecībās.


Source

Cālis.lv

Tags

Bērna audzināšana
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!
Sludinājumi

Comment Form