"Ja vecāki mani nebūtu bērnībā pēruši, nebūtu izaudzis par normālu cilvēku", "Kurš tad ir izaudzis bez daktera Bērziņa!", "Cieņu citādi neiemantot, tikai kā ar žagariem" – šādi un līdzīgi viedokļi ir ļoti populāri gan vecāku vidū, gan to, kuriem bērnu kaut kādu iemeslu dēļ nemaz nav, bet viņi labi zina, kā tie jāaudzina.
Šāda veida komentāri mēdz parādīties gan pie rakstiem par bērnu audzināšanas metodēm, gan dažādos forumos, kuros pulcējas vecāki. Un viens no populārākajiem argumentiem no speciālistu puses, ko atbildēt šāda audzināšanas stila piekritējiem: "Vai tu sistu pieaugušajam, kurš tevi sadusmojis?" Priekšnieks tevi nepamatoti ir aizskāris, sabiedriskā transportā kāds lamājas necenzētiem vārdiem vai grūstās, izpletis savus elkoņus, bakstot ar tiem citus braucējus, kāds uz ielas tavu smalko kurpju priekšā slaiki nospļāvies. Skaidrs, ka tevī virmo dusmas, bet, aizdomājies, vai tu savu emociju uzplūdā kā vienīgo risinājumu redzi uzšaušanu pa aci vai ausi? Domājams, ka nē. Un tieši tāpat vajadzētu spēt savaldīties arī brīžos, kad dusmas tevī izsaukusi bērna uzvedība.
Par jaunākajām tendencēm, par satraucošajiem skaitļiem saistībā ar to, cik daudz vecāku un ne tikai – arī bērnudārzu audzinātāju – joprojām uzskata par normu bērniem piemērot fiziskus sodus, par pozitīvas disciplinēšanas metodēm sarunā ar portālu "Cālis" stāsta nodibinājuma "Centrs Dardedze" valdes locekle, Preventīvā centra vadītāja Agnese Sladzevska un centra psiholoģe Līga Redliha.
Realitāte – joprojām satraucoša, bet ar pozitīvu tendenci
Pētījums, ko pērn īstenojis "Centrs Dardedze", atklāj, ka būtiska daļa Latvijas sabiedrības (32 procenti) savu bērnu audzināšanā izmanto fizisku sodu. Lai gan 49 procenti respondentu uzskata, ka bērna sišana kā audzināšanas metode nav pieļaujama, gandrīz tikpat liels aptaujas dalībnieku skaits (47 procenti) tomēr pieļauj, ka dažās situācijās bērns var tikt disciplinēts ar sišanu. Atbildot uz jautājumu, vai sava bērna fiziska sodīšana būtu jāaizliedz ar likumu, 39 procenti norādīja, ka aizliegt nevajadzētu. Vienlaikus pret bērna fizisku sodīšanu pirmsskolas izglītības iestādēs cilvēki ir daudz neiecietīgāki nekā pret fizisku sodu ģimenē – 89 procenti aptaujāto norādīja, ka šajās iestādēs fizisks sods ir aizliedzams ar likumu. Zīmīgi, ka vairāk nekā puse (54 procenti) aptaujāto nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā jau ir aizliegta ar likumu.
Nodibinājums, aktualizējot šī pētījuma rezultātus, arī šogad atgādina par minēto tematu, un rudenī īstenoja sociālo kampaņu ar mērķi izskaust miesas sodu praksi bērnu audzināšanā. Lai pasargātu bērnus no fiziska soda piemērošanas, jomas speciālisti vēlas iedrošināt vecākus meklēt palīdzību un informāciju, un uzsvērt, ka bērna audzināšanā nav vietas vardarbībai. Kampaņā "Sitiens sāp. Abiem" aicina bērnu aprūpētājus, pirms pacelt roku pret bērnu, aizskaitīt līdz desmit un meklēt citu risinājumu.
"Mudinām ikvienu pieaugušo atcerēties, ka pat stresa pilnās situācijās vecāks var tikt galā, saglabājot mīlestību un cieņu pret bērnu," norāda kampaņas organizatori. Bet problēma nav tikai vecākos, tās rodamas arī bērnudārzos – gan pašvaldību finansētos, gan privātos. Mūsdienās šajās izglītības iestādēs nereti piemēro absolūti nepieļaujamus un neadekvātus sodus, piemēram, mutes aizlīmēšanu, bet par to turpmāk!
"Dardedzes" kampaņa vairāk vērsta uz to vecāku daļu, kuri fiziskus sodus neuzskata par vienīgo bērnu audzināšanas metodi, tomēr dažreiz nervi dara savu, un viņi "noraujas", tāpat tā papildina nodibinājuma un citu sadarbības partneru jau sākto programmu Rīgas bērnudārzos. Kampaņas organizatori cer, ka ar regulāru atgādināšanu par miesas sodu nepiemērotību domāšana laika gaitā mainīsies.
Agnese: "Viens ir sociālā riska ģimenes ("Dardedze" organizē dažādus kursus par bērnu audzināšanas jautājumiem arī sociālā riska ģimenēm – aut.), bet otrs – vispārējā sabiedrības attieksme un izpratne pret šo jautājumu, kas ir mainījusies ļoti minimāli vai šīs izmaiņas notiek ļoti lēnām. Tas ir loģiski un likumsakarīgi, jo domāšanas maiņai ir vajadzīgs laiks un mērķtiecīga, pacietīga pilināšana, virzība no visiem iespējamiem rakursiem šajā jautājumā. Bet ir prieks, ka ir jūtama tendence vismaz vienā – jauno vecāku grupā, kas saprot, ka fiziska bērna sodīšana nav tas labākais veids bērna disciplinēšanai, un viņi cenšas to nedarīt, bet vēl aizvien kādi gadījumi sanāk, kad "noraujamies", kad esam pārguruši, stresā, bet pēc tam, kad esi to izdarījis, tad nāk vainas sajūta un īsti nezini, ko ar to darīt un kā rīkoties nākamajā reizē, lai tas nenotiktu. Šo grupu ir nedaudz vienkāršāk uzrunāt un piedāvāt tos rīkus jeb metodes, kas ir izstrādātas un popularizētas vecākiem darbam ar sevi. Tie ir tie apzinīgie vecāki."
Līga: "Tā droši vien ir tā daļa, ko var dēvēt par motivēto daļu, kad vecāki saprot un apzinās, ka fiziska sodīšana ne pie kā laba nenoved vai arī saprot, ka arī bērns ir cilvēks, ka tā ir vērtība, nevis kaut kam piederošs un pārvietojams objekts. Šie vecāki ir ieinteresētāki, viņi daudzas lietas ir lasījuši, apmeklējuši dažādas vecāku grupas, taču, neraugoties uz šīm zināšanām, ikdiena tomēr dara savu, īpaši, kad piemeklējis nogurums. Un tad ir uzkliegšana, balss pacelšana un šad un tad arī iesišana pa dibenu. Paši vecāki saka, ka šādās stresa situācijās ir grūti."
Bet ir arī otra daļa, kuri ir "Dardedzes" tā saucamie obligātie klienti, kas nonākuši institūciju redzeslokā, piemēram, pedagogs ir pamanījis ne tik labas lietas ģimenē. Tā ir vecāku daļa, kuri ir pieraduši pie tā, ka paši savulaik ir fiziski sodīti un liela daļa no viņiem uzauguši laikā, kad šāda sodīšana tika uzskatīta par normu. "Tad man kā psihologam ir smags darbs, pirmkārt, skaidrot, ka tas nav labi, nav pieļaujami un likumīgi, ka tas kaitē bērnam. Un, ja kāds no šiem vecākiem nolemj nesist bērnu, tad tas ir tādēļ, ka likums to aizliedz, bet viņiem nav izpratnes, ka tas ir slikti," atzīst Līga.
Psiholoģe arī stāsta, ka daudziem vecākiem ir vaicājusi, vai viņi fiziski soda bērnus. Un tad ir nācies dzirdēt atbildes: "Nu nē, nesodu, bet dažreiz, kad neklausa, uzšauju pa pakausi trolejbusā". "Tā, ka izpratnes starp sist un sodīt īsti nav. Ir vecāki, kuriem ir sava filozofija, kāda tur ir atšķirība, un ir milzīga pretestība pieņemt, ka tās metodes nav pieļaujamas un var kaitēt. Tur nāk klāt arī pašu pieredze, ko darīja vecāki un "tāpēc es izaugu par labu cilvēku". Šķiet, ka šī vispār ir klasika, ko nezinu, pēc cik gadiem varēs izmainīt.
Vēl mēdz būt, ka šādi vecāki par savu bērnību saka: "Jā, bet tajā situācijā es biju to sodu pelnījis. Tā blēņa bija tik milzīga, ka tas bija attaisnojami"," darba praksē dalās psiholoģe.
Līga arī stāsta, ka tie vecāki, kuriem it kā bijuši citi resursi, lai izvēlētos bērnu nesodīt, pēcāk mēdz atzīt: "Jā, droši vien, ka varēja citādāk rīkoties, nepiemērojot šo fizisko sodu". "Attaisnojums savu vecāku rīcībai ir ļoti liels, un tas arī tiek nodots nākamajai paaudzei. Tāpat nevar atrauti raudzīties uz to, kādas ir attiecības starp šiem jaunajiem vecākiem ar savējiem vecākiem. Ja fiziskā sodīšana ir bijusi ļoti nežēlīga, un es esmu tādus sastapusi, piemēram, ka citiem bērniem ģimenē ir bijis jāskatās, kā brāli vai māsu sit ar vecu veļas mašīnu šlangām, un tad tie vecāki atzīst, ka tā nebija labi. Bet ir daļa vecāku, kuri ir gan labās attiecībās ar saviem vecākiem, un tad, kad parādās kāds signāls no malas, kas vēsta – šāda uzvedība – sist savu bērnu – nav laba, ienāk attiecību aspekts, ka man kāds saka: "Nav labi tas, ko darīja mani vecāki. Vai es spēju to pieņemt un izvērtēt savus vecākus par to, ka viņu rīcība nebija laba?" Šī ir lieta, kas rada problēmas ģimenēs, starp paaudzēm un "visi taču ir izauguši, tikai daži kādreiz ir nosisti". Bet attiecību pārrāvums ir grūts, ja sodīšana bijusi nežēlīga vai tā bijusi ar tādu milzīgu emocionālu pazemojumu, jo fiziska sodīšana nekad nav iedomājama bez emocionālā konteksta," uzsver psiholoģe.
Ko teikt šiem klasiķiem, kuri izauguši par tik labiem cilvēkiem, pateicoties tam, ka bērnībā tikuši pērti vai citādi fiziski sodīti? Psiholoģe stāsta, ka parasti uz šādiem argumentiem viņa mudina padomāt: "Man nepatīk tas, ko tu tagad dari, es celšos un sitīšu jums pļauku. Tas būs normāli?" "Nē, nebūs." Bet ar ko atšķiras tas, ka kāds tagad jums fiziski darīs pāri, no tā, ka to dara bērnam?" Tad daži tā kā sākot aizdomāties. "Strādājot ar tēvu grupām, arguments, ko esmu izmantojusi – fiziska sodīšana ir ārēja kontrole, bet mēs ar šādu rīcību bērnam nemācām, kā nākamreiz rīkoties pareizi. Un šāds arguments vīriešu auditoriju mazliet uzrunā. Tas tētiem šķiet jau interesantāk. Dažreiz vecāki iebilst, sakot, ka pēc kaktā likšanas, pēriena vai pļaukas bērns sapratīs, kā turpmāk jārīkojas. Bet kā viņš to sapratīs? Sodīšana iedveš bailes, sliktu ēnu attiecībās, nodarījuma sajūtu un dažkārt bērnu kapacitāte pretoties ir ļoti dažāda. Ir, kuri labāk prot pretoties, bet ir tādi, kuriem nodarījums par pērienu, paliek uz visu mūžu. Viens vai divi pērieni, un to rezultātā radusies sajūta par negodīgumu atstāj pēdas," apliecina Līga.
Agnese: "Kad cilvēki skatās atpakaļ, salīdzinot tos laikus ar šodienu, parasti arguments ir šāds: "Tad drīkstēja sist, drīkstēja pērt, bija kaut kāda cieņa pret pieaugušajiem, bet tagad bērniem ir visatļautība, nezinu, ko ar viņiem darīt – jau ar mazajiem, kur nu vēl ar lielākiem – pusaudžiem." Tādā veidā šie cilvēki jau automātiski izdara sasaisti ar to, ka vienīgais, kas spēj bērnus izaudzināt, bija pēriens. Viņi uzskata, ka tas ir tas, kas iedvesa cieņu un paklausību. Protams, visatļautība ir otra galējība, ar ko mēs arī savā ziņā cīnāmies, bet arī tas nav bērnam labākais variants, un patiesībā – bērnam nodara tikpat lielu kaitējumu kā pārlieku lielā sodīšana, uzsver Agnese.
Atmiņas nav jāaizmirst! Kristīne par rotu darināšanu no placentas, piena un nabassaites 
