Pirms dažiem gadiem veiktā pētījumā zinātnieki izvirzīja versiju, ka suņu sejas muskulatūra ap acīm evolucionējusi ar specifisku mērķi – radīt tādas iežēlinošas grimases, lai pielabinātos cilvēkiem. Proti, domestifikācija bija tā, kas radīja atbruņojošās, sērīgās "kucēna acis". Nu jaunā pētījumā šī versija tiek atspēkota.
Cilvēkam jau pierasts domāt, ka viss ir par godu viņam – radības kronim. Tā domāja arī Anna Burovsa, kad ar kolēģiem 2019. gadā publicēja pētījumu par atbruņojošā kucēna skatiena izcelsmi. Par to ziņoja arī "Campus", rakstot: "Cilvēka labākā drauga godu suņi neieguva tāpat vien – tas ir tūkstošgadēm ilgā laikā nopelnīts. Cilvēku un suņu abpusēji izdevīgā līdzāspastāvēšana šos vilku pēctečus izmainījusi arī anatomiski un ietekmējusi to evolūciju līdz tādām niansēm kā pāreja no gaudošanas un kaukšanas uz īsiem rējieniem un arī izmaiņas purna muskulatūrā, lai suņi mūs spētu "uzrunāt" ar ļoti izteiksmīgu mīmiku. Slavenās "kucēna acis" – skatiens, ar kuru suns no saimnieka var izlūgties jebko –, šķiet ir ļoti mērķtiecīgs paņēmiens. Bioloģiskā antropoloģe Anna Burovsa ar kolēģiem cer labāk izprast, kā suņi piemērojušies veiksmīgai saziņai ar cilvēkiem, pētot sejas muskulatūras anatomiju."
Kā tu šādai nelaimes čupiņai atteiksi?
Zinātnes pasaule ar to arī ir tik aizraujoša, ka nemitīgi attīstās un mainās. Kas bija patiess pirms vairākiem gadiem, var tāds nebūt, kad iegūti jauni dati, pierādījumi, veikti jauni eksperimenti.
Burovsas komanda savu viedokli, ka suņi "kucēna skatiena" superspēju attīstījuši, lai manipulētu ar mums, pamatoja sejas muskulatūras analīzē. Viņa noskaidroja, ka lielai daļai suņu sugu ir ļoti smalki definēta muskulatūra ap acīm, lai varētu izteiksmīgi manipulēt ar uzacu daļu. Vilkiem šādas smalkas "uzacu muskulatūras" neesot. Tas liecina, ka tikai suņi attīstījuši spēju izteiksmīgi "runāt" ar skatienu, toreiz interpretēja Burovsa.
Šis darbs uzrunāja Heteri Smitu. Viņai bija unikāla iespēja veikt detalizētu sekciju Āfrikas hiēnsunim (Lycaon pictus), ko pētniekiem ziedoja zooloģiskais dārzs. Atšķirībā no suņiem, kas mums bijuši kompanjoni jau tūkstošiem gadu, hiēnsuņi nav piejaucēti. Un – tavu brīnumu – izrādās, ka arī hiēnsuņiem ir tikpat attīstīta muskulatūra vietās, kas atbild par mīmiku. "Tas atspēko apgalvojumu, ka mājas suņi ir vienīgie suņu dzimtas dzīvnieki, kam ir šāda muskulatūra un ka tā attīstījusies tieši mums "par godu"," vietne "Live Science" citē Smitu.
Hiēnsuņi, pat ja nesocializējas ar mums, divkājainajiem, tomēr ir sociāli dzīvnieki. Tie dzīvo un medī nelielās grupās, kur ietilpst no pieciem līdz deviņiem īpatņiem. Izdošanos medībās bieži vien nosaka tas, cik labi koordinēts ir uzbrukums upurim. Viens hiēnsuns to nevar paveikt. Un Āfrikas savannās un līdzenumos klusu pielavīties medījumam un neverbāli nodot vēstījumus, tostarp ar mīmiku, var būt ļoti efektīva stratēģija, spriež Smitas komanda. Kāpēc vilkiem konkrētā muskulatūra nav tik attīstīta? Jo vilkiem biežāk medību lauki atrodas vietās, kur skatu uz citiem bara locekļiem aizsedz koki, akmeņi un reljefs. Tāpēc upura vajāšanas laikā lietderīgāka ir nevis vizuāla, bet audiāla komunikācija – kaucieni, rējieni, spriež speciālisti.
Tādējādi ļoti iespējams, ka muskulatūra, kas ļauj uztaisīt "žēlīgas kucēna acis", lai tiktu pie našķa vai mīļotās mantiņas, ir evolucionējusi daudz senāk, un to veicinājusi nepieciešamība ātri un efektīvi komunicēt medību laikā. Taču nav noliedzams, ka tas noder arī našķu diedelēšanai.
Smita cer, ka nākotnē būs iespēja šādi izpētīt arī citu suņu dzimtas sugu dzīvniekus un to purna anatomiju.
Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
