"Viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku." Šī Nīčes prātula dažādās versijās bieži tiek pieminēta, kad runājam par garīgo veselību un pašizaugsmi. Vairākas desmitgades arī psiholoģijā pētījumi vedinājuši domāt, ka cilvēki spēcīgu pārdzīvojumu – vai tā būtu karadarbība, mīļa tuvinieka pēkšņs zaudējums, smaga slimība vai kas cits – rezultātā piedzīvo garīgu izaugsmi. Taču lielā daļā šo pētījumu izmantotā metodoloģija ir ar būtiskām nepilnībām. Proti – garīgā izaugsme spēcīgas traumas rezultātā, iespējams, varētu būt mīts.

Šobrīd apmēram puse pētījumu par cilvēku dzīvi pēc spēcīgiem traumatiskiem notikumiem liecinot, ka puse no izdzīvotājiem ne tikai no šādām pieredzēm atkopjas, bet pat kļūst par garīgi veselīgākiem cilvēkiem – vairāk spēj novērtēt dzīvi un tuviniekus, veidot ciešākas saiknes ar ģimeni un draugiem, uzlabot pašvērtējumu un kļūt emocionāli stabilāki. Šo fenomenu dēvē par posttraumatisko izaugsmi.

Vietne "Science News" raksta – uzskats, ka slikti notikumi var novest pie labiem iznākumiem ir ļoti vilinoša, īpaši šī brīža kontekstā. Vairāk nekā seši miljoni cilvēku pēdējo divu gadu laikā ir nomiruši no Covid-19. Mums pavisam tuvu – Ukrainā – Krievijas okupācijas spēki jau vairāk nekā trīs mēnešus īsteno brutālu uzbrukumu, tostarp civilajiem mērķiem. Kad tas viss beigsies, un vai rezultātā šīs traumas pārcietušie kļūs emocionāli spēcīgāki? Gribētos uzskatīt, ka jā. Tomēr maijā ASV notikušajā Psiholoģijas zinātnes asociācijas konferencē vairākās prezentācijās apšaubīts, ka līdz šim izmantotā pētījumu metodoloģija ir ar pamatīgiem "caurumiem", un posttraumatiskās izaugsmes efekts varētu būt visnotaļ iluzors.

Fokusa maiņa uz pozitīviem iznākumiem


Posttraumatisko stresa sindromu (PTSS) Amerikas Psihiatrijas asociācija garīgo slimību klasifikatorā 1980. gadā. Samērā nesen bija beidzies Vjetnamas karš, un daudziem no tur pabijušajiem tas bija atstājis dziļas vātis garīgajā veselībā.

Tomēr, skatoties ilgtermiņā, vien apmēram piektdaļa no tiem, kas pārdzīvo smagu traumu, pēc tam sasirgst ar PTSS. Psihologi lūkoja noskaidrot, kāpēc tā. 1996. gadā izdevumā "Journal of Traumatic Stress" tobrīd Ziemeļkarolīnas Universitātes pētnieki Ričards Tedeši un Lorenss Kalhuns publicēja darbu, kura pamatdoma bija – koncentrējoties uz traumu pārdzīvojušo cilvēku ciešanām, mēs varam palaist garām šo pārdzīvojumu pozitīvos aspektus.

Psihologi izstrādāja anketu, kas turpmākajos gados tika plaši lietota, lai novērtētu cilvēku garīgo izaugsmi pēc smagiem pārdzīvojumiem. Tajā ir 21 apgalvojums, un cilvēkiem jāatbild, cik ļoti tie atbilst viņu sajūtām skalā no nulles (nav šādu pārmaiņu) līdz pieci (esmu izteikti izjutis šīs pārmaiņas). Jautājumi galvenokārt iedalāmi piecās kategorijās – attiecības ar citiem, personīgā izaugsme, jaunas iespējas, spēja novērtēt savu dzīvi, garīgā transformācija.

Cilvēkiem iet grūti ar sevis novērtēšanu


Ne tikai psiholoģijā, bet arī citās pētījumu jomās tur, kur viena no metodēm ir cilvēku pašvērtējums vai nu interviju, vai anketu veidā, ir vēlams būt piesardzīgiem rezultātu interpretēšanā. Gan lūdzot novērtēt savu, piemēram, alkohola patēriņu, attiecības ar tuviniekiem vai savas braukšanas prasmes, vai jebkuru citu īpašību vai spēju kopumu, cilvēki ir ļoti subjektīvi vērtējumos.

Šo apzinoties, 2009. gadā vērienīgu pētījumu veica Konektikutas Universitātes klīniskā psiholoģe Kristāla Pārka ar kolēģiem. Tā laikā 1500 studentiem tika lūgts novērtēt savu pašsajūtu divas reizes ar astoņu nedēļu pauzi pa vidu, izmantojot modificētu vecās anketas versiju. Ja Tedeši un Kalhuna anketā jautājumi formulēti tā, lai respondentam būtu jāsalīdzina šī brīža pašsajūta ar pašsajūtu kaut kad pagātnē, tad modificētajā anketā prasīts novērtēt tikai šī brīža sajūtu.

Šo astoņu nedēļu laikā 122 no respondentiem atzina, ka piedzīvojuši traumatisku notikumu, kas radījis būtisku stresu. Šiem studentiem tika lūgts izpildīt arī standarta Tedeši un Kalhuna anketu, kas prasa reflektēt par pagātnes notikumiem un salīdzināt šī brīža sajūtas ar pašsajūtu pagātnē.

Pētnieki secināja, ka nav statistiski nozīmīgu korelāciju starp studentu pašu uzskatiem par to, kā viņi garīgi auguši pēc traumas (standarta anketa) un pašreizējo pašsajūtas novērtējumu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki vēlas uzskatīt, ka pēc traumas ir kļuvuši spēcīgāki, turklāt ir grūti precīzi atcerēties, kā tu juties kaut kad pagātnē, uzskata Pārka. "Jāatsakās no koncepta, ka cilvēki spēj precīzi novērtēt paši savu izaugsmi," uzskata psiholoģe.

Nathan Dumlao / cc

Tedeši gan argumentē, ka astoņas nedēļas ir krietni par maz, lai cilvēks traumas rezultātā piedzīvotu pozitīvas pārmaiņas. Taču tad uzreiz ir jautājums – cik ilgam laikam jāpaiet? Ja tie ir gadi, kā gan varētu noteikt, ka garīgā izaugsme notikusi tieši traumas dēļ un traumas rezultātā, nevis citu pozitīvu notikumu iespaidā, kas notikuši šajā laikā – jauna partnera atrašana, bērna piedzimšana, veiksme karjerā, iespaidiem un atziņām bagāts ceļojums un tamlīdzīgi? Ir gandrīz vai neiespējami pozitīvās pārmaiņas, ja tādas bijušas, "savilkt kopā" tieši ar kaut kad pagātnē pārdzīvoto traumu, kaut šī ideja šķiet vilinoša.

Zīmīgi arī, ka šī brīža pašsajūtas novērtēšana ir kognitīvi daudz vieglāks process nekā oriģinālās anketas prasības – novērtēt šī brīža pašsajūtu ar pašsajūtu pagātnē. Ja pirmajā gadījumā tas ir tikai viens uzdevums – kā tu tagad jūties? – tad oriģinālajā anketā var izdalīt četrus atsevišķus posmus. Šī brīža sajūtas novērtēšanu, pagātnes sajūtas novērtēšanu, tad novērtēt pašsajūtas izmaiņas šajā laika posmā, kā arī noteikt, vai to cēlonis bijusi pārdzīvotā trauma. Pārka ar kolēģiem secināja, ka studenti nepavadīja būtiski ilgāku laiku – vien apmēram par pussekundi –, atbildot uz kognitīvi daudz "smagākās" anketas jautājumiem. Proti, tas vedina domāt, ka daļa respondentu neizpilda visus šos soļus, kas ļautu precīzi novērtēt, vai traumas rezultātā notikušas izmaiņas.

Pozitīvi rāmēti jautājumi un sociālais spiediens


Kā vēl vienu problēmu 90. gados radītajā anketā "Science News" izceļ jautājumu rāmējumu. Proti, tie ņem vērā tikai pozitīvas izmaiņas. Sliktākais iespējamais novērtējums ir – nē, es nepiedzīvoju šīs pozitīvās pārmaiņas. Nevis – es esmu piedzīvojis šādas negatīvas pārmaiņas. Taisnības labad jāsaka, ka Tedeši ar kolēģiem šo nepilnību ir labojuši un izstrādājuši jaunu izvērtējuma anketu, kur iekļauti arī jautājumi par negatīviem iznākumiem pēc traumas, taču to aizvien neizmanto tik plaši kā oriģinālo.

Vēl viens būtisks aspekts – vai pārmaiņas notikušas traumas dēļ vai neskatoties uz pārdzīvoto traumu. Šī nianse ir ļoti būtiska. Otrajā gadījumā pati trauma nav galvenais faktors, kas pārmaiņas veicināja, bet vienkārši šķērslis, kas tika pārvarēts ceļā. Aptaujā, kas gan nav publicēta akadēmiskā izdevumā, Adriels Bolss no Ziemeļteksasas Universitātes uzdeva cilvēkiem šo jautājumu, un apmēram puse atbildēja, ka pozitīvu garīgo izaugsmi piedzīvojusi nevis traumas dēļ, bet gan neskatoties uz pārdzīvojumiem.

Vēl viens būtisks aspekts ir – sociālais spiediens. Beidz čīkstēt; visiem ir grūti; saņemies; man bija vēl trakāk – šādas un līdzīgas frāzes var mudināt daļu cilvēku apspiest savas negatīvās emocijas un fokusēties uz pozitīvajām, vismaz publiski.

Tāpēc – kad darīšana ar tik sarežģītiem jautājumiem kā smagi garīgie pārdzīvojumi un izaugsme to rezultātā, ir vērts tiem pieiet uzmanīgi un piesardzīgi. Ne vienmēr viss, kas nenogalina, padara stiprāku. Varbūt reizēm mēs tikai vēlamies tā domāt.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !