Tagad ar vēsu galvu. Vai ASV kodolsintēzes eksperiments tiešām ir lielais 'izrāviens'?

Aizvadītajā nedēļā ASV Enerģētikas ministrija paziņoja, ka zinātniekiem beidzot izdevies sasniegt gadu desmitiem gaidīto izrāvienu vadāmas kodolsintēzes jomā. Proti, sasniegta pozitīva enerģijas bilance – reakcijā atbrīvots lielāks daudzums enerģijas, nekā bija nepieciešams reakcijas iniciēšanai. Neapšaubāmi, šis ir teicams sasniegums. Taču pagaidām drīzāk simbolisks. Ir stipri par agru šaut salūtu un priecāties, ka praktiski pielietojama un vadāma kodolsintēze nu ir "atkosta" un drīz šādi ražosim enerģiju. Turklāt, ja ņem vērā visu eksperimenta veikšanai iztērēto enerģiju, efektivitāte aizvien ir tikai aptuveni procents.

Lāzeri un tori

Ja nedaudz filozofiski, tad jau šobrīd lielāko daļu mums nepieciešamās enerģijas nodrošina viens gigantisks kodolsintēzes reaktors – Saule, kuras iekšienē nemitīgās reakcijās milzu karstumā un spiedienā ūdeņradis pārtop hēlijā. Arī uz Zemes esam iemācījušies atbrīvot atomos iespundēto enerģiju. Gan destruktīvi kodolsprādzienu veidā, gan vadāmā, kontrolētā veidā – kodolreaktoros. Taču šobrīd pilnīgi visos pasaulē komerciāli izmantotajos kodolreaktoros atomus šķeļ. Šī metode ir sevi pierādījusi, taču tai ir arī mīnusi. Gan pati kodoldegviela, gan pēc tam pāri palikušais materiāls ir radioaktīvs un prasa īpašu uzglabāšanu. Procesā izdalītais enerģijas daudzums ir iespaidīgs, taču nestāv līdzās tam, ko potenciāli varētu iegūt, atomus savienojot, nevis šķeļot.

Nav gluži tā, ka cilvēkiem nebūtu izdevies panākt kodolsintēzi, – kodoltermiskās jeb ūdeņraža bumbas to pierāda. Taču ar praktiski pielietojamu un vadāmu kodolsintēzi kā enerģijas iegūšanas veidu zinātnieki "cīkstas" jau kopš pagājušā gadsimta vidus, un tā tik viegli savus noslēpumus neatklāj.