Okultais eņģelis ar ķīmiķa garu – raķešdzinēju pioniera Pārsonsa dīvainā dzīve un nāve

Nopietni vīri baltos uzsvārčos. Tā kā tie ir pagājušā gadsimta 40.–50. gadi, lielākā daļa gludi skūti, kārtīgu matu sasuku, dažs ar brillēm pamatīgos ietvaros. Tādus personāžus uzbur mana iztēle, kad runa ir par raķešzinātniekiem NASA pirmsākumos un vēl nedaudz agrāk. Protams, prātā šie tēli ir arī pelēkos toņos, jo viss priekšstats par to laiku ir no melnbaltajām fotogrāfijām. Džeks Pārsonss savukārt nav neviens no viņiem – nedz pelēks, nedz uzsvārcī un nopietns.

Bijis laikabiedrs un uzturējis kontaktus ar tādiem raķešbūves milžiem kā Verners fon Brauns, Roberts Godards, Hermanis Oberts un citiem, Pārsonss tomēr ir mazāk pazīstams par šiem vīriem, kaut viņa vārdā nosaukts krāteris uz Mēness un, dažu ieskatā, tieši Pārsonsam vislabāk piedienētu raķešbūves pamatlicēja gods. Vienlaikus aizrāvies ar okultista Alistera Kroulija mācībām, melno maģiju un centies rituālos pieburt sev ideālo draudzeni.

'Paslaucīts zem paklāja' uzskatu dēļ?

Šobrīd populārajā kultūrā par Pārsonsu daudz kas zināms, pateicoties 2006. gadā iznākušajai Džordža Pendla grāmatai "Strange Angel: The Otherworldly Life of Rocket Scientist John Whiteside Parsons", pēc kuras motīviem vēlāk tika uzņemts arī televīzijas seriāls. Pendls uzskata, ka tieši Pārsonss ir pelnījis tikt godāts par "raķešbūves tēvu", tomēr biežāk par celmlaužiem šajā lauciņā min kaut vai iepriekš minētos fon Braunu un Godardu. Rakstot grāmatu, nācies pamatīgi "rakt", un tas neesot bijis viegli. Pārsonss un viņa grupa tiek uzskatīti par Reaktīvās kustības laboratorijas jeb JPL (Jet Propulsion Laboratory) – vienas no šobrīd dinamiskākajām un radošākajām NASA struktūrvienībām – pamatlicējiem. Tomēr, kā uzskata Pendls, pat 70 gadus vēlāk Pārsonsa iesaiste JPL bijusi "sāpīgs temats". "Kad mēģināju intervēt JPL pārstāvjus, viņi vienkārši nebija ieinteresēti šajā sarunā," izdevumam "NY Post" stāsta Pendls un piebilst, ka tur valdījis vienprātīgs noskaņojums – Pārsonss nav tas cilvēks, par kuru JPL darbinieki vēlas runāt.

2014. gadā izdevums "Wired" publicēja stāstu ar virsrakstu "Raķešbūves tēvs – okultists – izsvītrots no NASA vēstures", kurā aplūko iemeslus, kāpēc Pārsonsam gājusi secen atzinība, kādu nereti izpelnījušies viņa līdzgaitnieki un domubiedri. "Wired" toreiz ar šiem jautājumiem vērsās pie JPL pārstāvjiem. NASA vēsturnieks Ēriks Konvejs atbildēja, ka Pārsonsa vārds no NASA vēstures grāmatām gluži nav izsvītrots un viņš ir daļa no JPL vēstures – viens no līdzdibinātājiem un pirmo praktiski izmantojamo cietās degvielas dzinēju radītājiem.

^{Arhīva foto}

Pārsonss pie viena no saviem raķešdzinēju prototipiem.

Šai atturībai, visticamāk, iemesls bija viņa pārējās aizraušanās, kas parasti bija pretrunā ar eksaktajām zinātnēm, – viņš bija ne tikai talantīgs ķīmiķis (kaut bez formālas izglītības) un radošs eksperimentētājs, bet arī ticēja, ka ar maģiskiem un visai neķītriem rituāliem var pieburt sev ideālo partneri, Pasadīnā vadīja angļu mistiķa Alistera Kroulija ezotēriskās mācības telemas iedvesmotu kultu un sapinās ar scientoloģijas dibinātāju Lafajetu Ronaldu Habardu. Šīs abas pasaules – eksaktās zinātnes un mistiskā pieredze – Pārsonsu interesēja jau kopš bērnības. Kaut precīzāk droši vien būtu teikt, ka viņu vienkārši interesēja nezināmais, jo 20. gadsimta 20. un 30. gados dažam labam ideja par lidošanu kosmosā ar raķetēm šķita ne mazākā mērā fantastiska kā okulti rituāli.