Homo sapiens vieni no tuvākajiem radiniekiem – neandertālieši – bijuši gaļēdāji, liecina jauns pētījums. Zoba fosilijas analīze ļauj secināt, ka konkrētais indivīds pārsvarā pārticis no gaļas, bet augu valsts pārtiku savā uzturā iekļāvis visnotaļ reti. Taču debates par neandertāliešu uzturu vēl turpinās, vēsta "Discover Magazine".
Neandertālieši, kas kādu laiku līdzpastāvējuši ar mūsu priekštečiem, ir samērā labi izzināti. Mēs zinām, ka saprātīgā cilvēka "brālēni" bija samērā īsi, ļoti spēcīgas miesas uzbūves un ar tādām fizioloģiskajām īpašībām, kas ļāva labi izturēt aukstumu. Tāpat zinām, ka neandertālieši dzīvoja nelielās grupās no 10 līdz 30 indivīdiem vienā un bija samērā prasmīgi – no akmens prata izgatavot gan instrumentus, gan traukus, gan arī prata pagatavot apģērbu, sašujot kopā ādas gabalus. Tiesa, ir versijas, ka pēdējo no minētajām prasmēm neandertālieši apguvuši krietni par vēlu un, sākoties pēdējam ledus laikmetam, gājuši bojā nosalstot.
Tomēr aizvien ir arī daudz detaļu, ko par neandertāliešu ikdienu vēl nezinām. Piemēram, kāds bija to galvenais uzturs. Mēģinājumi to noskaidrot bijuši, taču bieži rezultāti nav bijuši pārliecinoši un konkrēti.
Nupat izdevumā PNAS publicētā pētījumā argumentēts, ka vismaz daļa neandertāliešu bijuši strikti gaļēdāji. Veicot ķīmisko analīzi fosilizēta zoba emaljai, atklājās, ka šis Ibērijas pussalā reiz dzīvojušais indivīds diez ko nebija iecienījis veģetāru uzturu. Tiesa, arī šis pētījums ir tikai vēl viens vārds ilgstošajā debatē par to, kāds bijis neandertāliešu pamatuzturs, un nav nekāda autoritatīva gala atbilde. Tomēr darbā izmantotā ķīmiskās analīzes metode var palīdzēt līdzīgā veidā izpētīt vēl citu līdz šim atrasto neandertāliešu zobus.
Ķīmiskā analīze iepriekš plaši izmantota, lai noskaidrotu, vai kāda sen izmirusi dzīvnieku suga bija augēdāji vai gaļēdāji. To var noteikt pēc kaulu sastāva. Piemēram, gaļēdāju kaulos ir lielāka slāpekļa izotopu koncentrācija nekā visēdāju un augēdāju kaulos. Tiesa, slāpekļa koncentrācijas noteikšana nepalīdzēs, ja runa ir par 50 tūkstošus gadu vai vēl vecākiem kauliem – slāpekļa izotopi šajos paraugos jau ir noārdījušies. Lielākā daļa atrasto neandertāliešu paraugu ir daudzus desmitus tūkstošus gadu seni, tāpēc jāmeklē citi marķieri.
Jaunā pētījuma autori pētīja cinka izotopu koncentrāciju – arī cinka sastāvs kaulos ir atšķirīgs gaļēdājiem un augēdājiem. Cinks nenoārdās tik strauji kā slāpeklis, tādējādi iespējams analizēt arī par 50 tūkstošiem gadu senākus paraugus. Spānijā atrastā neandertālieša zoba emaljas analīze atklāja visai zemu cinka izotopu koncentrāciju, kas liecina – šis konkrētais indivīds ēdis ļoti daudz gaļas.
Lai pārbaudītu, cik šī metode ir uzticama un vai to varēs pielietot arī plašāk, zinātnieki cinka koncentrāciju pētīja arī dzīvnieku – gan zināmu gaļēdāju, gan zināmu augēdāju – kaulos no šī paša laika perioda. Darba autori spriež, ka tā ir samērā uzticama un var tikt izmantota citu neandertāliešu paraugu analīzē, lai gūtu pilnīgāku ieskatu par to uzturu jau plašākā mērogā, ne tikai viena īpatņa gadījumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
