Nemirstības noslēpums rodams par centimetru mazākā dzīvniekā

"Kurš vēlas dzīvot mūžīgi?" – šie ir vārdi no grupas "Queen" dziesmas, kas iekļauta arī 1986. gada filmas "Kalnietis" skaņu celiņā. Lai cik neticami, bet nemirstība neeksistē fantastikas filmu pasaulē vien. Arī dabā ir vismaz viens zināms dzīvnieks, kas teorētiski var dzīvot mūžīgi. Un tas nav neviens no tiem, kas parasti saistās ar ilgmūžību, – ne bruņurupucis, ne gliemene vai korallis. Tā ir nepilnu puscentimetru liela medūziņa, kuras arsenālā ir viens ļoti neparasts triks.

No alķīmijas un mītiem līdz realitātei

No putniem debesīs līdz nemirstīgiem dieviem neaizsniedzamajā Olimpa kalnā – cilvēki vienmēr gribējuši spējas, kuru tiem nav. Spēja lidot un arī spēja dzīvot mūžīgi. Sapņi par nemirstību ir tūkstošiem gadu seni. Krietni pirms mūsu ēras sarakstītais eposs par Gilgamešu un viņa centieniem pēc nemirstības. Cilvēku radīti mitoloģiski tēli un dievi, un arī praktiski centieni atrast nemirstības atslēgu – šis bija viens no centrālajiem mērķiem alķīmijā. Ne tikai pārvērst nevērtīgus metālus zeltā, bet arī radīt mistisko substanci, ko dēvē par filozofu akmeni un kas savam glabātājam ļautu dzīvot mūžīgi.

"Atkost" filozofu akmeni: kā tika uzlauzts 400 gadus sens šifrs

Arī Džonatana Svifta stāstos par Gulivera ceļojumiem brīnumainās zemēs pavīd nemirstības temats. Tiesa, gan daudz mazāk iekārojamā izpildījumā – šis nav gluži mūžīgās jaunības avots. Svifta stāstā nemirstīgie tēli turpināja novecot, un nekas patīkams tas nav. Citviet kā neliels elements, citviet kā centrālā tēma, bet nemirstība minēta vēl daudzos literāros darbos, lugās, skaņdarbos un kinofilmās. Tas tikai apliecina, cik iekārojama tā mums šķiet.

Mums noteikti skaudīs, bet dabā tik tiešām ir būtne, kas apveltīta ar spēju dzīvot mūžīgi. Vismaz teorētiski. Tā ir par nemirstīgo nosauktā medūza, latīniski – Turritopsis dohrnii.