Kad nonākam pie dzeltenas koka mājas, ko ieskauj mežs, Mārtiņš Kuplais sāk stāstu: "Pēc neatkarības atgūšanas 1918. gadā tika izvirzīts mērķis iedot zemi visiem, kas to vēlējās un spētu apstrādāt. Tolaik divas trešdaļas zemes piederēja muižām, tikai trešā daļa bija zemnieku rokās. Tādēļ 1920. gadā izstrādāja Agrārās reformas likumu, kas paredzēja visas muižu zemes izdalīt ļaudīm. Pašām muižām atstāja pa 50 hektāriem." Kad visas muižu zemes un meži nonāca Valsts zemes fondā, tika noteiktas vairākas cilvēku kategorijas, kam šo zemi piešķīra. Pirmā – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, kara invalīdi un kritušo tuvinieki, tad sekoja pagasta bezzemnieki. Tie, kam jau bija kripatiņa zemes, varēja pieteikties uz piegriezumiem. Tā nu parasti jaunsaimniecība bija 18–22 hektārus liela, lai to varētu apstrādāt vienas ģimenes locekļi ar vienu zirgu.
No valsts puses atbalsts bija iespaidīgs – jaunsaimniekiem palīdzēja ar būvmateriāliem. Tā kā teju visi bijušie muižu meži bija valsts rokās, kokmateriālus pārdeva par trešdaļu no reālās vērtības vai pat mazāk.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
