Māris Zanders: Sarunāt rupjības un tad uzsmaidīt

Apmēram pirmajos desmit gados, kad sāku nodarboties ar "politisko procesu vērošanu" (jāsaka, diezgan mulsinošs apzīmējums...), viena no parādībām, kas politikā likās visdīvainākās, bija šī: priekšvēlēšanu periodā politiskie konkurenti gānās viens par otru, savukārt pēc vēlēšanām vismaz daļa paziņo, ka, neraugoties uz visu vairāku mēnešu garumā sarunāto, nu ir "gatavi kopīgam konstruktīvam darbam". Ņemot vērā Latvijas sabiedrības nelielos "izmērus", ir skaidrs, ka pēc aplamāšanās tepat vien visiem jādzīvo un radikāla novēršanās aizvainojumā par pagātni tā īsti nemaz nav iespējama. Tomēr viena lieta ir nelīst, satiekoties kauties, cita – dubļu lējēju saukt par "partneri", "kolēģi" utt.

Skaidrs, ka pielāgošanās un kompromisi vēsturē ir atrodami visos laikos un iekārtās. Minēšu piemēru, kas, iespējams, šeit noderēs labāk, jo gan jau lasītāji Vecrīgā ir bijuši un vismaz dzirdējuši par Reiterna namu un Dannenšterna namu. Runa ir par dzimtām, kas plauka un zēla laikā, kad Rīgu kontrolēja zviedri, bet pilsētas nonākšana Zviedrijas spīvākā pretinieka – Krievijas – sastāvā šajā ziņā neko daudz nemainīja. Dzimtu pārstāvji tik prasmīgi spēja "izsvītrot" vēl nesen deklarēto, ka, piemēram, viens no Dannenšterniem tika ar Pētera I pavēli iecelts par Rīgas ostas prefektu, vēl citi veidoja karjeru Krievijas armijā utt. [1]
Īsi sakot, vēsturē netrūkst piemēru, kad bijušie pretinieki kļūst par sabiedrotajiem. Protams, gadās arī otrādi – 19. gadsimta nogales revolucionāre Sofija Perovska, kas 1881. gadā tika pakārta par līdzdalību cara Aleksandra II nogalināšanā, bija Sanktpēterburgas tā laika gubernatora Nikolaja Perovska meita, starp kuras radiem redzams arī impērijas iekšlietu ministrs un vēl bariņš elites pārstāvju. [2]
Īsi sakot, kas tur ko brīnīties par pašmāju politiķiem, un es arī jau divdesmit gadu garumā to nedaru. Tomēr turpinu uzskatīt, ka tā nav pareiza taktika (vai stratēģija?).