Aizraujoši stāsti, kā audzina topošos suņus - terapeitus

Nākamo suņu-terapeitu izvēlē daudz ko nosaka šķirne. Visbiežāk par dakteriem kļūst zelta retrīveri, labradori, Kavaliera Kinga Čārlza spanieli, miniatūrie šnauceri, Ķīnas cekulainie suņi un Vesthailendas baltie terjeri. Tomēr tas nenozīmē, ka jebkurš šo šķirņu pārstāvis var kļūt par suni-terapeitu. Katrs suns tomēr ir atšķirīgs, tādēļ ikviena kandidāta atbilstība nopietnajam darbam tiek rūpīgi izvērtēta. Ir speciālisti, kuri uzskata, ka atsevišķas šķirnes nekādā gadījumā nevar kļūt par suņiem-terapeitiem, piemēram, tā dēvētie cīņu suņi, kuri gan pret cilvēkiem ir miermīlīgi, taču ļoti strauji rakstura ziņā. Tikmēr citi speciālisti uzskata, ka šķirnei nav nozīmes, jāvērtē katrs suns atsevišķi.

Kanisterapeite Vladislava Akimova uzskata, ka ir šķirnes, kuru pārstāvju vidū suņus-terapeitus ir grūti atrast, taču, protams, var gadīties kāds veiksmīgs izņēmums. Piemēram, Kaukāza aitu suņi vienkārši ir paredzēti citam mērķim – teritorijas un saimnieka apsargāšanai. Viņi visbiežāk pēc dabas it vientuļnieki, kuri izvēlas sev vienu saimnieku un ne pārāk omulīgi jūtas svešu cilvēku sabiedrībā, kur nu vēl lielā pūlī, tādēļ kaukāzieši parasti nekļūst par suņiem-terapeitiem.

Vispirms topošais suns-terapeits iziet parasto paklausības apmācību, tikai viņam tā ir jāapgūst daudz nopietnāk, stāsta Vladislava Akimova. Sunim-terapeitam ir jāklausa kanisterapijas speciālists uz vārda, patiesībā – jāsaprot pat no klusa čuksta vai mikrožesta. Tas ir ļoti būtiski, lai rehabilitācija noritētu maksimāli efektīvi. Piemēram, kad bērns ar runas traucējumiem cenšas dot kādu komandu sunim (“Sēdēt!”, “Gulēt!”, “Apkārt!” utt.), taču viņam to īsti labi izrunāt vēl neizdodas, speciālists var ar žestu norādīt sunim, lai suns komandu neizpilda, liekot mazajam vēl mazliet papūlēties izrunāt vārdu, kā nākas.

Jāsāk ar to, ka sunim-terapeitam ir jāmāk vienkārši mierīgi sēdēt vai gulēt un nereaģēt uz dažādiem apkārtējās vides stimuliem – tas nemaz nav tik viegli, kā varētu šķist! Ir suņi, kuri nemaz nespēj ilgi nosēdēt mierā, ir impulsīvi un ļoti strauji, tādēļ, protams, šim atbildīgajam darbam neder. Sunim-terapeitam jāspēj saglabāt miers, lai vai kas apkārt notiktu. Diezgan bieži speciāli apmācītie suņi dodas uz pasākumiem, kur ir daudz cilvēku, valda kņada. Četrkājaino dakteru paklausības apmācībā tiek izmantotas vienīgi pozitīvas metodes, proti, suni stimulē mācīties ar uzslavām vai kārumiem. Stingrās metodes neder, jo tad suns var baidīties no rokām un cilvēkiem.

Pēc paklausības apmācības suns apgūst dažādus trikus, piemēram, norādīt uz kaut ko ar ķepu, padot priekšmetus, rāpot, velt kūleņus, dejot valsi (stāvot uz divām kājām, griezties ap savu asi), ložņāt ap cilvēka kājām, ar ķermeni zīmējot astotnieku, un sēdēt kā zaķītis. Suns-terapeits, protams, nav nekāds klauns – visi šie triki palīdz rehabilitācijā. Piemēram, ja suns bērnam, kuram ir cerebrālā trieka, atnes bumbiņu, viņš ar prieku to sviež prom atkal un atkal. Slimības dēļ šādiem pacientiem ir grūti atvērt plaukstu, jo paaugstināta muskuļu tonusa dēļ tā ir savilkusies. Rokas regulāri jāvingrina, taču tas ir grūti, garlaicīgi un ātri apnīk. Bet, ja jāspēlējas ar suni, vingrināšana notiek nemanot.

Apmācības noslēgumā topošajam sunim-terapeitam jākārto eksāmens, kuram ir divas daļas. Pirmā ir paklausības daļa, kur pārbauda, cik labi suns sadarbojas ar savu saimnieku, klausa viņu, bet otrā – speciālā daļa, kur vērtē, piemēram, kā suns reaģē uz veterināro apskati, kā saprotas ar cilvēkiem, kā izturas saskarsmē ar gulošu pacientu vai cilvēku ar kruķiem – ir suņi, kas nobīstas no “četrkājainā” un sāk draudīgi riet. Tas, protams, ir nopietns šķērslis kļūšanai par suni-terapeitu, jo tieši ar šādiem cilvēkiem bieži ir jāstrādā. Tiek pārbaudīta arī dzīvnieka reakcija uz specifisko smaržu, kāda valda medicīniskās iestādēs – ir suņi, kuri no tās baidās, visbiežāk, jo tā asociējas ar nepatīkamu vizīti pie veterinārārsta. Protams, trenerim suns pie visa minētā ir jāpieradina jau no mazotnes.