Ko pusdienās ēda Staļins, Kadafi, Sadams un citi diktatori

Fidelam Kastro starp palmām un smiltiņām komunismu celt palīdzēja barojoša delikatese – bruņurupuča gaļas zupa. Tas nekas, ka ēst bruņurupučus Kubā bija aizliedzis viņš pats, – Fidelam ļoti garšoja šī biezā, brūnā, sātīgā vira.

Lībijas līderis Muamars Kadafi neaizmirsa par savu nacionālo virtuvi, īpaši augsti vērtējot kamieļa gaļu ar kuskusu. Tāpat, neraugoties uz neizbēgamajām sekām, viņš bieži lietoja kamieļu pienu (šis dzēriens ir veselīgs un barojošs, tomēr ārkārtīgi trekns). Tiekoties ar Silvio Berluskoni un citiem itāļu draugiem, Kadafi labprāt ēda pastu un citus viņam tīkamus itāļu virtuves ēdienus.

Daudziem zināms, ka Ādolfs Hitlers bija veģetārisma piekritējs, taču viņš par tādu bija kļuvis ne tāpēc, ka fīreram būtu žēl zvēriņu, – viņš to darīja aiz medicīniskiem apsvērumiem, cenšoties izvairīties no savas hroniskās nelaimes meteorisma (Hitlers lietoja 28 dažādus medikamentus). Taču runāt par gaļu Hitleram patika: pie pusdienām viņš spējis tik krāšņi aprakstīt Ukrainas lopkautuvēs notiekošo, ka ne visi galdabiedri spēja maltīti pabeigt. Kara gados Hitlera rīcībā bija 15 ēdienu degustatori, un pats viņš neēda neko, kamēr nebija pārliecinājies, ka 45 minūtes pēc ēdiena pagaršošanas šie cilvēki vēl ir dzīvi.

Starp satrapiem ir arī cilvēki ar īpaši izsmalcinātu gaumi, un viens no tādiem ir bijušais Irākas līderis Sadams Huseins, kurš bija gluži vai apsēsts ar servēšanas etiķeti, porciju izmēriem un produktu svaigumu. Katrā no viņa 20 pilīm ēdiens tika gatavots trīs reizes dienā, jo kurš gan varēja zināt, kurā no tām iegriezīsies prezidents. Huseins pieprasīja jēga gaļu un teļa gaļu bez neviena taukumiņa, kā arī svaigi ķertas garneles un omārus. Pēc aresta atklājās, ka Sadamam bijusi vājība uz rietumvalstu kārumiem: viņa ledusskapī atrada šokolādītes ‘Bounty’ un īrisus ‘Quality Street’.

Itālijas fašistu līderis Benito Musolini nevarēja ciest pastu nevienā no tās hipostāzēm. Viņš vispār nicīgi izturējās pret ogļhidrātiem – uzskatīja, ka kartupeļu biezenis izraisa galvassāpes. Toties dučem patika vieglas uzkodas, piemēram, rupji sagrieztas ķiploka šķēles, kas pārlietas ar olīveļļu un citrona sulu. Runā, ka šī iemesla dēļ Musolini sieva biežāk gulēja bērnistabā vai viena, nevis pie vīra sāniem.

Savukārt rumāņu komunistu līderis Nikolae Čaušesku ārvalstu kolēģus kaitināja, jo ārzemju vizītēs ņēma līdzi pats savu ēdienu. Viņa mīļākais ēdiens bija sautēta vistas gaļa. Čaušesku nekur nebrauca bez augsti stāvoša drošības dienestu virsnieka, kurš bija arī ķīmiķis ar savu portatīvo ēdiena testēšanas laboratoriju.

Lai cik augsts būtu tavs lidojums, jāatceras, no kurienes esi cēlies, un tā, šķiet, domāja arī Josifs Staļins, kurš savos slavenajos banketos uz galda vēlējās redzēt hvančkaru un gruzīnu ēdienu sacivi – cāļa gaļu ar valriekstiem un garšvielām (autores savā grāmatā to sauc par „atbaidošu pelēku masu”). Banketi, kas viņa vasarnīcā Kuncevā nereti ilga līdz pieciem rītā, bija īstas mocības pārējiem galdabiedriem – runā, ka dienvidslāvu līderis Tito esot apvēmis savu uzvalku, bet Ņikita Hruščovs burtiski pats pārvērties par dārzeni.

Vairāki Āfrikas valstu diktatori (Žans Bedels Bokasa, Idi Amins, Fransisko Nguema) tā arī nespēja atspēkot baumas, ka viņi ir kanibāli. Runā, ka Ugandas prezidents Idi Amins pats esot atzinies savu ienaidnieku un pavalstnieku apēšanā, un viņam tiek piedēvēta frāze: „Nu, neēdu es cilvēka gaļu – manai gaumei tā ir pārāk sāļa”. Taču principā Amins bija visēdājs: viņš ēda gan picu, gan ‘Kentucky Fried Chicken’ produkciju. Katru dienu Amins esot apēdis arī 40 apelsīnus, kurus uzskatīja par afrodīzijiem. Savukārt, kad pie viņa viesojās kāds ārvalstu kolēģis no rietumiem, Amins viņus baroja ar bišu kāpuriem un ceptiem sienāžiem.

Galvenais mūsdienu diktators gardēdis noteikti ir Kims Čenuns. Ziemeļkorejas līdera personīgie šefpavāri pa visu pasauli dzenā rokā Kima iecienītos ēdienus: Irānas ikrus, Taizemes mango, Japāņu rīsu kūciņas, dzīvus omārus. Speciāli apmācīta sieviešu komanda burtiski pārbauda katru graudiņu, kas nonāks uz diktatora galda. Graudiem jābūt vienāda izmēra, krāsas un formas, un šo tradīcija viņš esot pārņēmis no sava tēta Kima Čenira. Runā, ka Kimam Čenunam esot īpašs japāņu zivs fugu šefpavārs, jo to pagatavot ir tik sarežģīti, ka no nepareizām proporcijām var nomirt.