Daugavpils mākslinieki par radīšanas procesu

Renāte Bojarune (32): ‘Mani mākslas darbi ir kā mani bērni. Kaut kādā ziņā darbu radīšana ir mātišķo instintktu piepildīšana. Radīšanas procesā ir kaut kas kosmisks, es to pat salīdzinātu ar seksuālu orgasmu.’

Grigorijs Mihejevs (56): ‘Māksla ir kaut kas līdzīgs mūzikas komponēšanai - no pretrunīgiem apkārtējās realitātes elementiem tu radi kaut ko harmonisku un veselu. Radot ir jāizprot konteksts, kurā atrodas šie dažādie elementi. Būt māksliniekam nozīmē sistemātiski domāt, tas nav dabīgs process - tur ir jāpieliek apzināta piepūle.’

Ingūna Liepa (48): ‘Es neuzskatu, ka būšana par mākslinieku kaut kā atšķiras no būšanas, piemēram, par krāšņu mūrnieku, jo tiek izmantoti tie paši elementi - forma, līnija, krāsa - galvenais to darīt radoši. Gleznošana sniedz man iespēju nepriekšmetiski domāt - es spēlējos ar dažādu priekšmetu formu un enerģiju līdz tie pārvēršas par abstrakcijām.’

Nataļja Marinoha (52): 'Mākslai ir jāizraisa emocijas, tā nedrīkst atstāt vienaldzīgu - tai jārosina arvien jaunas interpretācijas skatītājos. Man mākslā ir svarīga sajūta, ka to varu izdarīt tikai es un neviens cits. Tā ir gan brīvība, gan atbildība vienlaikus.'

Dmitrijs Baranovskis (24): ‘Es meklēju lietas, kas mani iedvesmo - tas var būt jebkas, sākot no pamestas ēkas, beidzot ar celofāna maisiņu. Es to saucu par ‘Fotaž’ - tas ir jauns fotogrāfijas žanrs, kura autors esmu es pats. Es fotografēju ar mobilo telefonu un vēlāk palielinu šo fotogrāfiju līdz pat 70 reizēm. Milzīgais fotogrāfijas palielinājums un citas manipulācijas sniedz iespēju meklēt jaunas formas un saturu. Es meklēju to, kas atrodas aiz pikseļiem.’

Mairita Folkmane (43): ‘Māksla man sniedz iespēju justies brīvai. Manuprāt, tās uzdevums ir virzīt pasaules domu uz līdzsvaru starp materiālo un garīgo, starp racionālo un iracionālo. Jo vairāk es domājo, jo mazāk esmu pāriecināta par lietu viennozīmīgumu.’

Ināra Petrusevič (43): 'Būt māksliniekam ir savdabīgs prāta stāvoklis. No tā nevar atslēgties - tu tajā esi 24h diennaktī. Svarīgi ir brīnīties pašam un spēt pārsteigt citus, citādi ikdiena ir pelēka un pārāk normāla.'