Latviešu dēkaiņu ceļojums uz Kaukāzu: 3. daļa – brauciens cauri Abhāzijai
Pērn pavasarī ekspedīcijā uz tālo Gruziju ar motocikliem devās četri latviešu piedzīvojumu meklētāji – apvienība 'On the Way to Freedom', kuru sākotnējais mērķis bija izpētīt šo valsti no motociklistu skatpunkta, tomēr dažādu apstākļu sakritības dēļ ceļš uz Gruziju bija slēgts. Taču ceļojums jebkurā gadījumā izrādījās aizraujošs, un nu piedāvājam šī stāsta trešo daļu.
1
Pie viena no šķērsotajiem policijas blokposteņiem nākas kavēties vairāk nekā stundu. Iemesls dīvains: mums visiem tiek noņemti pirkstu nospiedumi! Esam jau sapratuši, ka liekus jautājumus labāk neuzdot, tāpēc vien ar interesi vērojam procedūru. Ir vēlēšanās to dokumentēt, bet tas tiek stingri aizliegts. Varbūt par iemeslu ir mūsu neskūtās sejas, kuras līdzīgas pie posteņa sienām izvietotajām vahabītu teroristu fotogrāfijām. Kas to lai zina!?
On the Way to Freedom
2
Viens ir skaidrs - ir jāpaiet vēl laikam, lai šī interesantā valstiņa valstī būtu gatava ceļotāju uzņemšanai. Turpmāko pāris stundu laikā tiek piedzīvotas stiprākās lietusgāzes dzīvē, ar moci atrodoties uz ceļa. Visapkārt debesis vienos lietus mākoņos, tāpēc neredzam arī jēgu gaidīt, kad tie izklīdīs. Beidzot pie Minvodiem izraujamies no lietus gūsta un mūkam no tā rietumu virzienā. Vakar nobraukti 490 km.
On the Way to Freedom
3
Atkal saule! Uz ceļa satiekam motoceļotāju no Turcijas ar ‘BMW R1200GS Adventure’. Čalim seko arī tehniskā apkalpe ar busu. Viņš brauc no Vladivostokas uz Turciju. Turki jau ir informēti par situāciju uz robežas un apsver iespēju braukt caur Dagestānu un Azerbaidžānu. Paskaidro, kādēļ nevaram pārcelties uz Trabzonu Turcijā ar prāmi. Turcijas puse sakarā ar notikumiem Ukrainā sāk ieviest sankcijas pret Krieviju un pirms dažām dienām slēgusi vairākas prāmja līnijas.
On the Way to Freedom
4
Nolemjam pievērsties Kaukāza kalnu grēdai no šīs puses, aizbraukt līdz Dombajam un tālāk uz Elbrusu. Pa vietējās nozīmes ceļu, kurš no Armaviras ved mūs Teberdas virzienā, iebraucam Karačajevo-Čerkesijas republikā. Uz blokposteņa tiekam apstādināti. Policists pārbauda dokumentus un vērš mūsu uzmanību uz imigrācijas kartiņām, kurām beidzies uzturēšanās termiņš. Viņam ir visas tiesības piespriest mums katram naudas sodu 8000 rubļu apmērā, bet, noklausījies stāstu un iemeslus, atlaiž mūs, brīdinot, ka nākamajā blokpostenī kāds var arī nesaprast.
On the Way to Freedom
5
Kalni atkal pārklāti ar melniem lietus mākoņiem. Skatāmies laika ziņas un redzam, ka tuvāko piecu dienu laikā nekas te nemainīsies. Melnās jūras pusē prognozes ir nedaudz labākas, tāpēc nolemjam izmantot situāciju un mēģināt iebraukt Abhāzijā, kura vēl deviņdesmito gadu sākumā skaitījās Gruzijas teritorija, un par tādu to gruzīni un lielākā pasaules daļa uzskata vēl līdz šim. Neskaidrības rada pretrunīgā informācija attiecībā uz Krievijas un Abhāzijas vīzu režīmu, bet tāpēc tas mums arī liekas izpētes vērts pasākums, lai izzinātu un dotu informāciju citiem ceļotājiem, kuri domā doties uz šo reģionu. Lai saīsinātu ceļu, brauksim pār kalnu pāreju no Maikopas uz Tuapsi, kur kartē atzīmēts zemes ceļš, bet fūristi apgalvo, ka mēs tur pārbrauksim. Šodien nobraukti 350 km.
On the Way to Freedom
6
Vēl nav sākusies tūrisma sezona, un ar brīvām vietām problēmu nav. Abhāzs vārdā Mirons dzīvo mājā ar visu kuplo ģimeni, kura iesaistās tūristu izmitināšanā pāris izveidotajās istabās. Iekšpagalmā ir milzīga nojume, zem kuras iekārtota virtuve un pāris galdi. Te tad arī notiek kopīga mājinieku un viesu socializācija un komunikācija. Par istabu jāmaksā 2000 rubļi dienā (35 eiro).
On the Way to Freedom
7
Jau no pirmajiem brīžiem jābrīnās par abhāzu viesmīlību. Mirons ceļ galdā pašdarināto sarkano vīnu un uzkodas, pavada savu laiku sarunās ar mums, stāstot par karu un attiecībām starp gruzīniem un krieviem.
On the Way to Freedom
8
Viņam ir, ko teikt, jo pats piedalījies kaujās, ticis smagi ievainots, un uz jautājumu par attiecību atjaunošanu ar Gruziju atbild noraidoši. Viņš nevarēs savā dzīvē aizmirst kara laikus, varbūt bērni vai mazbērni, kuri nebūs to piedzīvojuši. Sarunā klausās arī divpadsmitgadīgais dēls Hašča, kurš piebalso, ka arī viņš to neaizmirsīs.
On the Way to Freedom
9
Līdz Suhumiem mūs pavada lietus, īsi pirms pilsētas sāk skaidroties. Ceļa kvalitāte laba, abhāzu braucējiem jāvelta papildus uzmanība. Tāpat jārēķinās ar mājlopiem, kuri bieži parādās uz trases. Nevajag paļauties uz bankomātiem - tie ir atrodami tikai Suhumos, un gadās, ka tiem nav savienojuma ar banku.
On the Way to Freedom
10
Par policiju ir atsevišķs stāsts. Mirons, kuram augstākminētajās struktūrās strādā paziņas, zināja mums stāstīt, ka prezidents izdevis īpašu pavēli tūristus uz ceļiem netramdīt, taču realitātē jārēķinās ar citiem noteikumiem. Policijas posteņi ceļā gadās uzkrītoši daudz, bez iemesla gan stādināti netiekam, bet dažos gadījumos pie nenozīmīgiem pārkāpumiem, uz kuriem citās valstīs policija nepievērstu pat uzmanību, šeit seko momentāna rīcība. Tāpat dažreiz tiekam apstādināti, lai atbildētu uz jautājumiem par tehniku, ceļojuma mērķiem un citām sadzīviskām lietām. Brīvības sajūtu tas viss, protams, ierobežo.
On the Way to Freedom
11
Suhumos mums viss notiek pēc plāna. Krievijas konsulātā, Zvanba ielā 9, laipna ierēdne aizsūta sākumā noformēt Abhāzijas vīzu, bez kuras nebūs iespēju atvērt Krievijas tranzīta vīzu. Konsulārais departaments atrodas Saharova ielā 33, kur tikpat pretimnākoši ierēdņi stundas laikā izsniedz mums Abhāzijas vīzu. Pēc pusdienas laika tiek pieņemti dokumenti Krievijas vīzai un saņemts solījums piecu darba dienu laikā vīzu atvērt. Izbraucam no pilsētas un braucam uz dienvidiem Očemčires virzienā.
On the Way to Freedom
