Kā 1985. gadā latviešus no dzeršanas atradināt gribēja

Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito gadu sākumā alkohola patēriņš PSRS sasniedza visu laiku augstāko rādītāju, pārspējot gan Krievijas impērijas, gan Staļina laiku rādītājus. 1984. gadā viens cilvēks oficiāli patērēja 10,5 litrus alkohola gadā, bet, ieskaitot pašbrūvēto, pat 14 litrus. Atrēķinot atturībniekus, saskaņā ar speciālistu aplēsēm katrs pieaugušais vīrietis gadā patērēja alkoholu, kas ekvivalents 90 līdz 110 pudelēm šņabja. Šņabis gan sastādīja trešo daļu no izdzertā – pārējais tika izdzerts kandžas, vīna un alus formātā.

Neraugoties uz iepriekšējām kampaņām, padomju cilvēki turpināja mežonīgi dzert, tāpēc pašā „perestroikas” sākumā dažus mēnešus pēc Gorbačova nākšanas pie varas tika uzsākta kārtējā vērienīgā kampaņa, kas ilga no 1985. līdz 1987. gadam.

Kampaņas iniciatori bija politbiroja locekļi Mihails Solomoncevs un Jegors Ļigačovs, kuri uzskatīja, ka viens no padomju ekonomikas stagnācijas iemesliem ir „komunisma cēlāju” vispārējais morālais pagrimums un nevīžīga attieksme pret darbu, ko savukārt izraisījis masveida alkoholisms.

Līdz ar to 1985. gada 7. maijā un 16. maijā tika pieņemti vissavienības likumi cīņai pret alkoholismu, ierobežojot alkoholisko dzērienu ražošanu, pārdošanas vietu skaitu un saīsinot pārdošanas laiku. Par jauno likumu pārkāpšanu bija paredzēti bargi administratīvie un kriminālsodi.

Likums attiecās uz visām Padomju Savienības brālīgajām republikām, un Latvijas PSR Augstākā padome dekrētu par cīņu pret žūpību pieņēma 1985. gada 24. maijā. Latvijas PSR AP priekšsēdētājs tobrīd bija Aleksandrs Drīzulis, AP prezidija priekšsēdētājs – Jānis Vagris.

Kampaņas vēriens un mērogi bija kolosāli – valsts pirmo reizi samazināja nodokļus no alkohola pārdošanas, slēdza rūpnīcas un veikalus. Vairākas reizes tika paaugstināta šņabja cena: kampaņas sākumā populārākais šņabis, tautā saukts par ‘Andropovku’, maksāja 4 rubļus un 70 kapeikas, bet 1986. gada augustā pašu lētāko šņabi varēja nopirkt par 9 rubļiem un 10 kapeikām.

Veikalos, kuros bija atļauts pārdot spirtotos dzērienus, to drīkstēja darīt tikai no 14:00 līdz 19:00. Līdz ar to tautā radās dažādi jautri skaitāmpantiņi, piemēram: „В шесть утра поёт петух, в восемь — Пугачёва. Магазин закрыт до двух, ключ — у Горбачёва”.

Oficiālie kampaņas rezultāti nemaz nebija tik slikti: šo trīs gadu laikā alkoholisko dzērienu valstī samazinājās vairāk nekā 2,5 reizes, kas savukārt sekmēja dzīves ilguma palielināšanos (vīrieši nodzīvoja par 2,6 gadiem ilgāk), dzimstības pieaugumu (par pusmiljonu vairāk katru gadu) un mirstības samazināšos. Tāpat samazinājās negadījumu skaits uz autoceļiem, un arī noziedzības līmenis sāka kristies.

Lai gan sociālie rādītāji valstī uzlabojās un oficiāli alkohols tika patērēts mazāk, skaidrā dzīvot bija pārāk neciešami, tāpēc pieauga pašbrūvētās ļergas lietošana, kā arī uzplauka līdz tam maz pazīstamas bēdas – narkomānija un toksikomānija. Tāpat ar vīnogulāju iznīcināšanu tika nodarīts liels ļaunums gan dabai, gan ekonomikai kopumā.

Lai gan vērsta uz padomju sabiedrības „morālo atveseļošanos”, realitātē šī pretalkohola kampaņa sasniedza pavisam citus rezultātus – masu apziņā tā tika uztverta kā absurda varas iestāžu iniciatīva, kas vērsta pret „vienkāršo tautu”.

2005. gadā, komentējot kampaņas sākuma 20. gadadienu, Mihails Gorbačovs kādā intervijā atzina, ka „pieļauto kļūdu dēļ laba, liela lieta beidzās pagalam nelāgi”.

Arī pirms dažām dienām, kampaņas sākuma 30. gadadienā, Gorbačovam jautāja to pašu, un viņš atbildēja, ka, neraugoties uz labajiem nodomiem, tā izrādījusies viena no lielākajām viņa valdīšanas kļūdām. „Es uzskatu, ka pretalkohola kampaņa tomēr bija kļūda tādā veidā, kādā tika rīkota. Bija pārspīlējumi ar veikalu slēgšanu, sevišķi Maskavā. Milzīgas rindas. Kandžas dzīšanas pieaugums. No veikaliem pazuda cukurs. Vajadzēja rīkot nevis kampaņu, bet plānveidīgu ilgtermiņa cīņu pret alkoholismu,” izteicās Gorbačovs

Īsais apskaidrības posms nenāca par labu arī visai valstij, jo, piemēram, 1986. gada jūlijā Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss Liepājā dibināja cilvēktiesību aizstāvības grupu ‘Helsinki-86’ – pirmo atklāto pretkomunisma organizāciju. Tālāko mēs zinām, jo dzīvojam pavisam jaunā sistēmā, kurā problēmu ar alkoholismu nav.