Kapu izlaupītāji un točku filozofija – Sarkandaugavas kriminālā vēsture

Sarkandaugava vienmēr bijusi zaļš, taču atšķirībā no Mežaparka ne tuvu ne elitārs Rīgas mikrorajons. Šī ir darbaļaužu priekšpilsēta, kur bija daudz alkohola "točku" un attiecīgi – daudz zādzību un sadzīves noziegumu. Deviņdesmito gadu sākumā Rīgas kapsētas kļuva par samērā drūmām un bīstamām vietām. "Delfi" pēta Sarkandaugavas kriminālo vēsturi un stāsta, cik droši tur ir tagad.

1985. gadā jaunais PSRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs sāka vērienīgu pretalkohola kampaņu. "Sausais likums" noveda pie tā, ka spirtoto dzērienu cenas divkāršojās, taču joprojām alkohola iegāde veikalā bija apgrūtināta. Tieši šo periodu kā pirmo Sarkandaugavas vēsturē atceras Aleksejs, bijušais Rīgas Ziemeļu rajona Kriminālpolicijas darbinieks (vīrietis nevēlējās, lai šajā rakstā tiktu atklāts viņa uzvārds).

Sarkandaugava

Rīgas Ziemeļu rajons (PSRS laikā – Oktobra). Kopējā platība – vairāk nekā 750 hektāru, kuros iekārtojušās piecas dzelzceļa stacijas, 40 hektāri kapu un plaša meža josla gar Mežaparku, kā arī Vecāķu pludmale. Šis ir stāsts par Sarkandaugavu, kur vienā hektārā ir vidēji 24 iedzīvotāji.

"Cilvēki sāka dzert gandrīz visu, kas deg. Odekolonus, losjonus, logu tīrīšanas šķidrumus, tehnisko spirtu. No šiem dzērieniem zilēja nagi, ļoti daudzi mira. Masveidā sāka parādīties "točkas", kur tirgoja alkoholu. Pat ne tirgoja, bet mainīja pret zagtām mantām," stāsta Aleksejs. "Protams, daudz ko zaga kapos. Bet tagad pat grūti iedomāties, kas tolaik notika lielajos uzņēmumos. Atceros, kā no RER nozaga trīs tonnas titāna! Tieši no angāra, atslēga pat palika vietā! Izrādās, kravas auto piedzina pie angāra, pacēla to un aizstiepa, kas iekrita acīs. Visu stiepa pie uzpircējiem, pat virpas. Uzpirkšana bija daļēji legāla, zagto nodeva kā ražošanas atkritumus."

Ugunsdzēšamo aparātu zagļi

Sarkandaugavas teritorijā alkohola "točku" vienmēr bijis gana. Daudz tādu bija Tilta, Sliežu un Duntes ielā. Bet – kur alkohols, tur arī nekontrolēta līksmība un agresija, un slepkavības. Slepkavībām galvenokārt bija sadzīvisks raksturs. Bieži vien nežēlīgās izrēķināšanās pamatā bija greizsirdība.

"Bija ļoti daudz klaidoņu. Atceros, Patversmes ielas galā, tuvāk dzelzceļam, bija kolektoru akas, viņi bija apmetušies tur. Caur turieni gāja siltumcentrāle, tā nu bezpajumtnieki lika uz caurulēm durvis, iekārtoja sev gultas – silti! Bet no kapsētām nesa sveces – lūk, arī gaisma! Pie krematorijas, kas tolaik bija pamesta, bija daudz tukšu pagrabu, arī tur dzīvoja," atceras bijušais policists.

Astoņdesmito gadu beigās Sarkandaugavā reģistrētas ļoti daudzas zādzības no automašīnām. Noziedznieku iecienītākā lieta bija priekšējie vējstikli un riteņi. "Vispirms bija žiguļi, kam galvenokārt izņēma priekšējos vējstiklus. Vēlāk sāka parādīties arī importa auto. Lai šādu mašīnu izjauktu līdz rāmim, profesionālim vajadzēja kādas 40 minūtes. Tirgot mašīnu pa detaļām vienmēr bijis izdevīgāk. No mašīnām skrūvēja radiatorus, restes, tāpat arī zaga magnetolas," stāsta Aleksejs.