'Draugu pulks vai zvēru bars'. Grupai 'Pērkons' – 40  (41)

"Galvenais, lai tevī pašā uzplaukst sapumpurots zars!" – atskanēja Jura Kulakova balss pašā sākumā, un tālāk jau "panesās" "Iron Maiden" cienīgs zirgu auļošanu atgādinošs dziesmas instrumentālais ievads – mana iepazīšanās ar rokgrupu "Pērkons" bija sākusies. Radinieks reiz iedeva lenti, uz kuras ar zīmuli bija rakstīts "Pērkons", sakot, ka pašam īsti neiet pie sirds, bet man gan jau patiks. Un tā arī notika – grupas "Pērkons" pirmie divi albumi "Mākslas darbi" un "Zibens pa dibenu" man atklāja kaut ko svaigu un vēl nedzirdētu latviešu (un ne tikai latviešu) mūzikā. Protams, līdzīgi kā ar "Dzeltenajiem pastniekiem" un "N.S.R.D.", kas arī, tāpat kā "aizliegtā" ārzemju mūzika, astoņdesmitajos gados izplatījās, citam no cita pārrakstot, man nebija ne jausmas, kas tas ir un no kurienes.

Pie tā jau bija pamazām pierasts, ka uzpeld visādas tādas lietas, kas spēj sajūsmināt un pārsteigt, bet tā arī paliek mistiskas un neizzināmas. Sākumā man nebija ne jausmas, ka tas ir – komponists Juris Kulakovs, kurš tur sākumā runā, – to pateica klasesbiedrs vārdā Ģirts, kurš kaut ko vairāk zināja. No viņa pirmo reizi dzirdēju arī Ievas Akurateres un Raimonda Bartaševiča – abu dziedātāju – vārdus. Ieklausījos katrā Māra Melgalva dzejas rindā, kas pirmajā mirklī likās vienkārši jocīgas, bet nākamajā jau centos ar literatūras stundās mācītās dzejas analīzes metodēm (saklausīt zemtekstus utt.) saprast, kas tur īsti domāts, jo padomju laika tīņa dzīves pieredze bija visai pieticīga, un saskaņā ar skolā mācīto katrs dzejnieka vārds likās ar kādu noteiktu mērķi rakstīts, nevis nokritis no zvaigžņotajām vai zilajām debesīm un pierakstīts kā dāvana pašam un lasītājiem vai klausītājiem.

Juris Kulakovs vienmēr atceras Melgalva teikto, ka viņam piemītot absolūtā dzejas dzirde, būvējot dziesmu tā, lai dzejnieka rindas nekļūtu tikai par noteiktās notīs izlokāmu zilbju savirknējumu, kura nozīmi uztvert ir otršķirīgi. Teksta lielā loma dziesmās mūziku neizbēgami padara kaut nedaudz teatrālu, bet "Pērkona" dziesmās tas nobalansē uz robežas, kad tas vēl palīdz, nevis sāk traucēt. Tur arī instrumentālistu (Leons un Juris Sējāni, Dainis Strazdiņš, pats Kulakovs) spēlētais nav tikai pavadījums jeb fons dziedamajiem pantiņiem, bet kā stabils un niansēts uz dzirdes maņām kā stīgām spēlējošs katalizators dzejas dramaturģijas labākajai uztveršanai jeb iznešanai. Speciāli šūti ekstravaganti tērpi, solistu horeogrāfija un pirotehniskie efekti koncertus padarīja ne vien par muzikāli, bet arī vizuāli iespaidīgām izrādēm.

Šī fanošana jau kļuva par tādu kultu, ka Čiekurkalna tirgū par pēdējo naudu pirku kasetes ar vēl nedzirdētiem "Pērkona" koncertu ierakstiem (jo albumi bija tikai tie divi), bet nedēļas nogalēs, neatrodot nevienu līdzbraucēju, arī vienatnē esmu sēdies autobusā vai vilcienā un braucis no Rīgas uz citām pilsētām, lai nokļūtu "Pērkona" koncertā. Juris Kulakovs vienīgais runāja ar publiku un pieteica dziesmas – es beidzot redzēju vaigā to cilvēku, kurš ierunājis arī frāzi manas astoņdesmito gadu lentes un šī raksta sākumā. Pēc nelielas pauzes mazpilsētu estrādēs sekoja arī balle, kurā atkal spēlēja "Pērkons", kas patiesībā bija vēl viens – daudz garāks – koncerts, kurā skanēja tās pašas un vēl daudzas citas dziesmas. Interesanti, ka ziņas par to, vai "Pērkons" spēlēs arī ballē, bija visai aptuvenas, jo avoti, uz kuriem tās balstījās, bija tikai kaut kas uz afišām lasīts vai no kāda cita apmeklētāja dzirdēts. Tu nokavē pēdējo vilcienu, lai paliktu uz to balli, bet līdz brīdim, kad patiešām uz skatuves kāpj "Pērkons", netici, ka tas notiks. Reizēm vispirms uzspēlēja kāds lenšu žokejs vai vietējais kolektīvs, bet pūlī jau izplatījās cerību pilnas ziņas, ka "Pērkons" būs vēlāk, un tad parasti TAS tika sagaidīts jau ap pusnakti. Kad tā pavairāk iedzerts, naksnīgajās ielās vai garos gājienos pa lauku ceļiem tolaik esmu arī pats pilnā rīklē dziedājis Raimonda Bartaševiča partijas no "Pērkona" dziesmām, jo tās bija klausītas tik daudz, lai katra rinda un intonācija paliktu ne vien atmiņā, bet izraisītu vēlmi to izkliegt skaļi.

Detalizētas enciklopēdiskas ziņas var izlasīt citur, tāpēc aprakstu savas atmiņas, jo zinu, ka līdzīgas tās ir daudziem astoņdesmito gadu jauniešiem. Arī tiem, kas "Pērkonu" klausījās Ogrē 1985. gadā, pēc tam izdemolējot vilcienu, jo tā rokenrola enerģija, ko Jura Kulakova kompozīcijas deva publikai, protams, nebija apturama. Netrāpījos tajā vilcienā, bet domāju, ka droši vien pievienotos pārējiem, kas to demolēja, laužot krēslus un sitot logus, jo tā taču bija kolektīvā jauniešu protesta forma pret jebko, kas viņus ierobežo, un tajā brīdī tā bija Padomju Savienība, kur nebija iespējams regulāri iet uz lielo ārzemju mūziķu koncertiem, brīvi ceļot ārpus valsts, vietējā veikalā nopirkt visā pasaulē pazīstamo rokgrupu plates, dilstošos džinsus, ādas jakas, krosenes jeb botas, "Jack Daniel's" viskiju un "Marlboro" cigaretes, košļenes un jebko citu, kas "brīvajā" pasaulē bija norma. Izskanējis arī viedoklis, ko atbalsta arī Juris Kulakovs, ka koncertā Ogrē un arī tajā nelaimīgajā vilcienā bija varas orgānu iesūtīti provokatori, kas pirmie sāka demolēt un aicināja pārējos viņiem pievienoties. Tas, protams, ir iespējams, bet jāņem vērā, ka šādas viltības tiek izmantotas arī mūsdienās – brīvās Latvijas laikos, piemēram, policijai iesūtot krogā nepilngadīgu personu ar uzdevumu nopirkt alkoholu un tad sadodot šai likumu pārkāpušajai iestādei pēc pilnas programmas, lai citus iebiedētu. Līdzīga loma bija paraugprāvai pēc vilciena demolēšanas, kurā notiesātie jaunieši tika izmantoti kā bieds, lai pārējiem liktu aizdomāties, pie kā var novest rokmūzika un citas no Rietumiem ievazātas lietas, bet tā straume vairs nebija apturama.

Jebkura darbība rada pretdarbību, un arī ierobežojumi liek uz ārpusi nelaistajai enerģijai kaut kur palikt. Pateicoties pirmajam grupas "Pērkons" koncertdarbības aizliegumam, Māris Students, kurš bija atbildīgs par grupas skaņu, Ievas Akurateres mājās Mežaparkā izveidoja studiju, kur tapa pirmie divi "Pērkona" nu jau leģendārie albumi, kas līdz šim oficiāli tikuši pārizdoti pilnā garumā tikai kasetēs deviņdesmitajos gados, bet tagad pie pilna "Pērkona" kataloga izdošanas no oriģinālajām arhīva lentēm strādā Mārtiņš Krastiņš – jau iznākušas rokoratorija "Kā jūra, kā zeme, kā debess" un Imanta Kalniņa rokopera "Ei, jūs tur!", un turpmāk sekos ari citi ieraksti vinila platēs. Tas ir formāts, ko visus šos gadus gaida ne vien klausītāji, bet arī Juris Kulakovs.

Otrais aizliegums notika pēc Ogres koncerta grautiņa, un šis notikums atkal grupai pievērsa pastiprinātu uzmanību, vairojot tās kulta jeb leģendas statusu, pateicoties arī Jura Podnieka filmai "Vai viegli būt jaunam?", kas stāsta par šiem notikumiem, savijot tos kopā ar panku protestējošā gara atainojumu, kas arī okupētajā Latvijā bija kaut kas jauns. Jau atkal kļuvis legāls pēc koncerta 1987. gada festivālā "Liepājas dzintars", "Pērkons" uzstājās daudzos Trešās atmodas laika pasākumos un arī 1991. gada barikādēs spēlēja nosalušajiem cilvēkiem, kuri nezaudēja cerību, ka Latvija patiešām kļūs brīva, bet pārliecības par to gan nebija, jo ieilgušais okupācijas laiks šai nolemtības sajūtai neļāva atkāpties, represīvajam aparātam parūpējoties par apšaudi ar četriem bojāgājušajiem Bastejkalnā.

Visus turpmākos gadus "Pērkons" ne pārāk bieži, bet regulāri koncertējis, un programmu pamatā ir astoņdesmito gadu dziesmas. Juris Kulakovs par to reiz pajokojis, kādā intervijā pasakot – ja tu turpini sacerēt jaunas dziesmas, tas nozīmē, ka tavas iepriekš uzrakstītās ir sūdīgas.

2018. gadā tapa virtuālās realitātes jeb 3D īsfilma "Rockumentary. Pērkons VR", kas stāsta par "Pērkonu" un tā lomu PSRS sabrukumā. Filmas režisors ir Amerikas latvietis Korijs Makleods, bet pirms Latvijas tā tikusi pirmizrādīta Francijā, un pēc tam, pateicoties tai, atklāta arī "Pērkonam" veltīta ekspozīcija Aukstā kara laikmeta kultūras un vēstures muzejā "The Wende Museum" Losandželosā, kas bija apskatāma līdz 2020. gadam, popularizējot ideju par "Pērkona" nozīmīgo lomu PSRS sabrukumā. Protams, tā nav, ka, tikai pateicoties Jura Kulakova grupai, sabruka PSRS, bet viņi pavisam burtiskā nozīmē ir kļuvuši par skaļākajiem astoņdesmito gadu otrās puses notikumu varoņiem, liekot skanēt augstvērtīgām ārtroka kompozīcijām ne vien ierakstos un koncertos, bet arī klausītāju galvās, un tas notiek joprojām – grupai šogad svinot četrdesmit gadu jubileju.

Vēsture jau pati izfiltrē svarīgāko (vai interesantāko), un, kas zina, varbūt "Pērkona" loma PSRS sabrukumā tiks pausta vēl skaļāk pēc kādiem piecdesmit gadiem, kad šos notikumus piedzīvojušo pasaulē tikpat kā vairs nebūs.