Fоtо: Publicitātes foto

Latvijas popmūzikas mākslinieki lielākoties cenšas līdzināties Rietumu pasaules varenajiem, kas bieži izklausās pēc mazliet neveikla tulkojuma ar mākslīgā intelekta palīdzību. Tā sauktās indie skatuves pārstāvji savukārt mēdz pārāk uzkrītoši uzsvērt savu atšķirību no popvides. "Kautkaili" ar savu ilgi gaidīto debijas albumu ir veiksmīgi trāpījuši šim visam pa vidu.

Sākotnēji par albuma tituldziesmu izvirzītajā mūsdienu R'n'B ievirzes balādē "Kāda jēga" pāris dzīvē un mūzikā Kristīne Pāže un Didzis Bardo, kā arī grupā pieaicinātais Krists Krūskops un vēl citi albuma tapšanā iesaistītie draugi paši sevi veikli nodēvējuši par ēnas bērniem, kurus kaut kas urda – "tomēr uz priekšu iet". Ar papildinošu jautājumu – "Kāda jēga no tā, ja sev ticības nav?", kas itin labi iezīmē kopējo albuma tik ļoti mūsdienīgā eksistenciālisma noskaņu.

Ar informāciju pārslogotajā, pandēmijas seku un aktuālu karu pārņemtajā pasaulē tik tiešām nav viegli atrast savu ticību un ceļu, pa kuru pārliecināti iet. Mēdz teikt, ka īsta māksla nerodas komfortā. Klausoties "Kautkaili" pienesumu Latvijas mūzikas videi, atliek secināt, ka šis ir gana pateicīgs laiks kā jauna radīšanai. Jutīgums pret apkārtējo pasauli un mākslinieciska ne-pārliecība par sevi ļauj Kristīnei radīt dziļus dziesmu tekstus un visiem kopā arī tiem atbilstošu mūziku, kas plūst bez aizķeršanās un nemanāmi pārklāj klausītāja apziņu ar melanholijas patinu.

Fоtо: Publicitātes foto

Nevēlēšanās būt par "glīti ierāmētu pasaku tēlu", kurš vairs nepazīst pats sevi, kļuvusi arī par citu aktuālu latviešu mākslinieku publisku atklāsmi, ja minam kaut vai "Astronautu" Māras debiju literārajā žanrā "Piezīmes uz šaubu malām". Uzbāzīgā pseidoglamūra jau nogurdinātie klausītāji šādai atklātībai kā reizi piešķir jēgu un katrs savu personas kodu. Arī albumu ievadošā tituldziesma gan audiāli, gan idejiski ir līdzīga "Kāda jēga", arīdzan pieskaroties sava ceļa gājējam, kurš nezina, kurp iet.

Patiesībā "Kautkaili" debijas albums precīzi iezīmē to, ka iesaistītie tomēr labi apzinās, kurp vēlas doties un kur ar to nonākt. Arī Kristīni Pāži par ēnas bērnu nodēvēt kļūst arvien grūtāk, gan atminoties megahitu "Zemes stunda" kopā ar reperi ansi, gan pievēršot uzmanību arī jaunākiem ārpusgrupas izgājieniem, vai tas būtu sešreiz "Rīts" ar "Laika suni" vai apburoši eksperimentālais meiteņu trio "P.S.PMS" kopā ar Eviju Vēberi un Elīnu Silovu. Arī ar Didzi abi mēdz muzicēt citos, ne tik melanholiskos ampluā, kā piemēru minot kaut vai animācijas filmu mūzikas programmu gados jaunākai auditorijai. Arī Didzis taču savulaik bija, piemēram, skatuves spīguļu apmirdzētās poproka grupas "Gain Fast" dalībnieks...

Pieredze dažādos mūzikas lauciņos nevienam nav nodarījusi lielu ļaunumu un drīzāk palīdzējusi koncentrēties uz to, ko gribas pateikt šeit un tagad. Runājot atkal jau dziesmas vārdiem, "Kautkaili" savu dzīves pavedienu nav palaiduši vaļā un ausīm dzirdami izbauda iespēju radīt tieši tādu mūziku, kāda visprecīzāk uzrunā pašus. Skaniski interesantāki šķiet brīži, kad aranžējumi nedaudz pieskaras mūsdienīgas inteliģentās elektroniskās deju mūzikas lauciņam, kā tas ir arī nupat citētajā dziesmā "Pavedieni" ar gandrīz vai dejojami lauztu ritmu pamatā.

Jestrāku pamatni kopējai melanholijai piedāvā arī dziesma "Nav ceļš neviens tik tāls", kuras tekstā atrodama garāmejoša atsauce uz jau minēto "Zemes stundu" – "es gribu, lai tu zini, ka gribu būt ar tevi". Vēl tuvāk elektroniskās deju mūzikas pasaulei pietuvojas īstenajiem nakts dzīvniekiem domātais "drum'n'bass" ievirzes skaņdarbs ar viegli pārprotamo nosaukumu "Kofeīna nakts". Atsauci uz Dž. G. Balarda "Kokaīna naktīm" gan šeit īsti neatrast, taču ar drosmīgāku fantāziju apveltītajiem varētu izdoties arī tas.

Aktuālākais un radio visdraudzīgākais hits albumā ir gaiši valsējošā balāde "Ļauj man", kas sajūtu ziņā nedaudz atgādina britu dziedātājas Tasminas Ārčeres deviņdesmito gadu bestselleru "Sleeping Satellite". Skaistākā teksta rinda dziesmā un varbūt pat visā albumā ir pārfrāzētā atsauce uz mūsu pašu folkloru – "liku prieku zem akmeņa un pāri gāju dziedādama".

Aizgājušo desmitgažu noskaņas ieskanas arī dziesmā "Ilgas", "kas joprojām mazliet žņaudz", līdzīgi kā "The Cure" agrīnajā periodā. Ņemot vērā vairākkārtēju elektroniskās deju mūzikas piesaukšanu, būtu ļoti interesanti izdzirdēt arī atsevišķu skaņdarbu remiksa versijas. Pirmais šajā rindā noteikti stāv skaņdarbs "Lūdz", kas jau tāpat galvā brīžiem ieskanas krietni dabstepīgākā variantā.

Taču var jau būt, ka dabsteps mīlestībai ir par skarbu un tās tik tādas dīdžejiski noskaņota melomāna iedomas. Kādēļ mīlestībai? Tādēļ, ka nav divu domu par albuma kopsaucēju – tā ir vecā labā un allaž jaunā mīlestība, ko vēl jo vairāk akcentē no kopsaucēja mazliet ārā lecošā noslēguma dziesma "Vārdi". Krietni klasiskāka klavierbalāde ar a cappella ievadu un orķestrālu stīgu skanējumu pāri visam, mazliet atgādinot jaunās poļu dīvas Hanias Rani aktuālākos veikumus.

Kopumā priecē, ka albums, lai arī glīti piepulēts, nekliedz uz klausītāju kā liela daļa mūsdienu popmūzikas, bet pieprasa ieklausīšanos. Vai šis ir nostalģiskais pops, kā definējusi pati grupa? Drīzāk jau inteliģentais jeb vienkārši pieaugušais.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !