Foto: Māris Morkāns

Kas paliks pēc mums? Ko darīt ar dzīves laikā savākto – platēm, grāmatām un blociņiem? Kā izmantot reiz slavena ķirurga brilles? Un ko darīt, ja tādu briļļu ir desmit? Vēl ir onkologa dzintara brošiņu kolekcija un venerologa etvijas. Un, ja tavā vārdā ir nosaukts kuģis vai muzejs, vai tas garantē nemirstību? Tie ir jautājumi, ko rosina nu jau teju mēnesi Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā aplūkojamā izstāde "Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs".

Eksponāti ar laiku izbalē un izirst – vai ir nepieciešams tos atjaunot? Kam vajadzīgas dažādu laiku slavenu mediķu brilles un pildspalvu kaudze, pat ja ar tām rakstīta 20. gadsimta medicīnas vēsture Latvijā? Kas ar to visu notiks tālāk?

Pats Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs ir leģendārā akadēmiķa un ķirurga pēcnāves dzīve. Viņš mūžībā devās 1958. gadā, muzeja atvēršanu tā arī nesagaidījis. Tas tika izveidots, par krājuma pamatu ņemot paša Stradiņa savākto kolekciju. Lai realizētu viņa iecerēto vērienu "no akmens laikmeta līdz kosmosam", vajadzēja trīs gadus. Tā kā visus nepieciešamos reālos eksponātus nebija iespējams dabūt, trūkstošo aizvietoja mulāžas, maketi un zīmējumi. No mūsdienu viedokļa skatoties, šādu eksponātu vērtība ir apšaubāma.

Piemineklis nezināmajam kareivim

"Muzejs lielākoties strādā nevis kā piemiņas, bet atmiņu vieta," saka Kaspars Vanags. Uzskatāms piemērs – mūsu izstādes pirmais eksponāts ir nezināmas izcelsmes nezināmā kareivja mulāža no 50. gadiem, līdzīgas bija izvietotas dažādās Medicīnas vēstures muzeja diorāmās. Vispirms – "Ievainotu kareivi ved ārstēt pie senčiem – tautas dziedniecība", tad "Slāvu zemnīcā", un tad "Matriarhāta laika zemnīcā". Nekādas reālas piesaistes kādam konkrētam reģionam vai ciltij šim objektam nav.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!