Seriāls "Dumpis". Klišejiska "černuha" vai patiesība par dzīvi padomju okupācijā?  (13)

Tas, ka vienlaikus pie latviešu skatītājiem nonāk uzreiz divi seriāli par identisku vēsturisku laika periodu, protams, ir tikai sagadīšanās, taču paver iespēju interesantam salīdzinājumam, īpaši tāpēc, ka abas autoru komandas ir izvēlējušās vismaz ārēji šķietami atšķirīgu pieeju un skatpunktus. "Padomju džinsi" zināmā mērā turpina un papildina Viestura Kairiša "Janvārī" iesākto vēstījumu par rokenrola un mīlestības "vasaru" uz padomju okupācijas fona – te ir daudz enerģiskas mūzikas, spilgta krāsu gamma, dinamiska montāža, smaidīgi un skaisti jauni aktieri galvenajās lomās. Andrejs Ēķis ar domubiedriem vizuāli un intonatīvi lēmis iet citu ceļu, kaut abu seriālu vēstījumus vieno izpratne par dzīvi Padomju Savienībā kā garīgā un fiziskā krātiņā, kurā privilēģijas un dažādi labumi bija pieejami vien izredzētajiem – viena alga, vai tie bija pagrīdes spekulanti, vai arī kara flotes augstākie virsnieki.

Neraugoties uz patiešām pievilcīgo ārējo ietvaru un spraigiem notikumiem pārblīvēto stāstu, attiecībā uz "Padomju džinsiem" mani mulsina veidotāju izvēle zināmā mērā iet daļā sabiedrības izplatītā mīta pavadā, reproducējot to, ka dzīve padomju okupācijas periodā jau nebija nemaz tik slikta. Es lieliski saprotu, ka tā ir tikai šī mīta stilizēta apspēle, un ne Jurim Kursietim, ne Staņislavam Tokalovam nav bijis nolūks kaut mazākajā mērā "izpušķot" minēto seriāla darbības laiku (konkrēti 1979. gadu), un vieglums, ar kādu Kārļa Arnolda Avota varonis Renārs "peld" cauri visām nebūšanām, pat ieslodzīšanai psihiatriskajā slimnīcā, turpinot vazāt aiz deguna aprobežotos funkcionārus un čekistus, var izrādīties mānīgs (labi, ka seriāla beigās tas apstiprinās).

Kamēr Renārs "Padomju džinsos" vairāk vai mazāk bauda jaunību, Daiņa Grūbes atveidotais padomju flotes kapteinis Valērijs Špagins "Dumpī" par jebkādām izklaidēm pat domāt netaisās – viņa prātu aizpilda Ļeņina un Marksa mācības, darbs un ģimene, kā jau kārtīgām padomju pilsonim pienākas. Paradokss slēpjas tajā, ka Špagins izrādās pārāk kārtīgs un apzinīgs padomju pilsonis, kurš seriāla gaitā uzsūc arvien vairāk un vairāk klaju sistēmas nejēdzību un augstāko nomenklatūras darboņu un virsnieku patvaļas neprāta seku, līdz viņa godaprāts (bet varbūt arī veselais saprāts?) to vairs nespēj izturēt, novedot līdz bēdīgi slavenajam dumpim uz Rīgas jūras līcī bāzētā tolaik modernā Baltijas flotes flagmaņa – pretzemūdeņu kreisera "Storoževoj".

Protams, kā jau vairākkārt izskanējis, "Dumpis" ir tikai balstīts vēsturiskajos notikumos, taču veidotāji nekādi nepretendē uz to rekonstrukciju – īpaši jau tāpēc, ka precīzas informācijas par to, kas patiesībā notika liktenīgajā 1975. gada 8. novembrī, nav daudz, Padomju Savienībai tradicionāli cenšoties visu slēpt un noliegt. Attiecīgi arī vairāku reālo personību vārdi seriālā ir mainīti, Mihailam Sabļinam kļūstot par Valēriju Špaginu u.tml., tikmēr vairāki personāži un sižeta līnijas ir pilnībā scenāristu fantāzijas radīti. "Dumpja" kontekstā tas, bez šaubām, ļauj "apaudzēt" kārno vēsturiskā stāsta struktūru ar tematiski blīvāku "miesu".

Noprotams, ka ambīcijas "Dumpja" autoriem bijušas itin iespaidīgas – seriāls tiecas atklāt ne tikai padomju armijas iekšējo "bardaku", kur "ģedovščina" un militārās vadības aprobežotība sasniegusi iepriekš nepieredzētus mērogus, bez šaubām, attiecinot to uz visu padomju sistēmu kopumā, bet – tā kā seriāla darbība norisinās Rīgā – vieta atradusies arī sāpīgajam krievu/latviešu attiecību jautājumam un okupācijas apspiestībā dzīvojošo tautiešu ciešanām zem padomju jūga. Septiņu sēriju hronometrāžai šāds atvēziens šķiet pamatots, tomēr jautājumus rada kvalitāte minēto tēmu izvērsumā.

Tie, kas sekojuši līdzi Andreja Ēķa filmogrāfijai, zina viņa pieeju – šeit principā nav smalku intonāciju un oriģinālu izteiksmes līdzekļu meklējumu, vēstījums tiek veidots ar samērā brutāliem, nepārprotamiem un labi aprobētiem kinovalodas žestiem. Tas nozīmē – tiklīdz ekrānā satiekas krievu un latviešu bērni, iet vaļā kautiņš. Ja telpā ir vismaz divi krievu flotes virsnieki – tas ir iemesls kādam izvilkt šņabja pudeli. Ja ekrānā parādās Inga Tropa – pastāv liela varbūtība, ka viņa izģērbsies. Un tādā garā. Tas gan nenozīmē, ka "Dumpi" nebūtu interesanti skatīties, pat ņemot vērā to, ka vēsturiskais iznākums jau zināms.

Intriģējošākās ir tās sižeta līnijas, kurās darbojas krievu personāži – Daiņa Grūbes atveidotā Špagina pakāpeniskā nobriešana līdz idejai par atkārtotas revolūcijas nepieciešamību, diendienā piedzīvojot flotē valdošo patvaļu un bezjēdzīgo vardarbību (kulminācija ir kāda matroža nejauša bojāeja flotes admirāļa izklaižu laikā), ko veiksmīgi papildina galvenie antivaroņi – Andris Keišs un Inga Tropa flotes kapteiņa, patmīlīgā meitu ģēģera Bubļikova un viņa mīļākās un Špaginu kaimiņienes Ritas lomās. Viņi ir "Dumpja" MVP, kas faktiski gādā par lielāko jautrību un spriedzi (tostarp erotisko) ekrānā.

Cita lieta, ka šāda autoru pieeja, liekot latviešu aktieriem ar sulīgiem žestiem spēlēt krievu personāžus, īsti nespēj pārvarēt "falšuma" sajūtu – ja krievi skaitās "labi", tad aktieri viņus vienkārši spēlē kā latviešus (un tā arī viņus gribas uztvert skatīšanās laikā), tikmēr "sliktie" tiek spēlēti ar jau pieminētajiem brutālajiem atvēzieniem, neiztiekot arī bez teatrālām klišejām. Te gan slēpjas arī kāds paradokss, jo Andris Keišs, Inga Tropa un Egons Dombrovskis "Storoževoj" kapteiņa lomā, par spīti savu personāžu plakātiskumam, tik un tā spēj radīt izteiksmīgākus tēlus nekā Ivars Puga un Agnese Budovska okupācijas apspiesto latviešu – Špaginu ģimenes kaimiņu – lomā. Arī Elīna Hanzena Špagina trauslās, naivās sievas Ņinas lomā atstāj visnotaļ pārliecinošu iespaidu.

Visgrūtākais darbs, protams, ticis Dainim Grūbem, kura Špagins ir "Dumpja" centrālā ass – ja mēs nespētu noticēt viņa pārliecībai un rīcībai, viss sabruktu kā kāršu namiņš. Špagins seriālā funkcionē kā tipisks "pozitīvais varonis", ja atceramies socreālisma literatūras terminoloģiju – viņš brīžiem ir pārāk pareizs un līdz ar to riskē kļūt garlaicīgs. Tomēr Grūbem izdodas atrast līdzsvaru starp šo sterilo pareizumu un iekšējo lūzumu, kas kulminē aktīvā rīcībā jau uz neprāta robežas – kad sistēmas radītā nežēlība un pazemojums sasniedz kritisko līmeni. Tāpēc par Grūbes aktierdarba kulmināciju kļūst viņa saruna ar Maijas Doveikas atveidoto psihiatri seriāla noslēgumā – tā ir variācija par kaķa un peles spēli, kurā Špaginam ir svarīgi panākt, lai viņa kopumā jau visnotaļ neprātīgo nodomu vara atzīst par reālu apdraudējumu, nevis noraksta kā psihiski slima cilvēka vājprāta lēkmi.

Iespējams, ka valodas jautājums "Dumpī" varētu nebūt tik svarīgs (kaut arī galvenie varoņi ir krievi, visi savā starpā runā latviski, un to vēl varētu pieņemt mākslinieciskās nosacītības vārdā), ja vien acīmredzami krievu valodā tapušais scenārijs būtu kvalitatīvi atveidots latviski. Taču rezultātā latviešu aktieri spiesti savus personāžus atklāt caur kokainām, klišejiskām un brīžiem vienkārši dīvainām frāzēm (lamājas gan viņi krieviski!), tikmēr tie pāris krievu aktieri, kas seriālā tomēr iesaistīti, tiek dublēti, radot nevajadzīgi komisku efektu – īpaši admirālis Nosovs Andra Bērziņa dublāžā. "Padomju džinsu" veidotāji vismaz nevairās no daudzvalodības, kaut arī šajā seriālā padomju pilsoņu izcilās angļu valodas zināšanas, protams, ir pārspīlētas.

Manuprāt, veiksmīgākais, ko Ēķim ar komandu izdevies panākt, ir bezcerības un fatālas nolemtības pilnā noskaņa, kas burtiski caurauž 1975. gada Rīgu. Ja seriālā attēloto latviešu vidū šāda bezcerība šķiet pašsaprotama, tad krietni svarīgāk bijis parādīt, ka arī paši "atbrīvotāji" faktiski dzīvo sevis radītās sistēmas jūgā – dzīvi bauda vien tie, kam izdodas izrauties līdz pašiem augstākajiem slāņiem. Tas, protams, nevar neraisīt asociācijas ar situāciju mūsdienu Krievijā, un arī pats Ēķis ir uzsvēris, ka tāds arī bijis viņa mērķis. To gana efektīgi papildina operatora Gata Grīnberga un mākslinieces Maijas Jansones darbs, darbību izvēršot drūmā, atsvešinātā vai gluži vienkārši noskretušā vidē – vai tas būtu komunālais dzīvoklis, karakuģa telpas vai flotes virsniecības ar Brežņeva portretiem izrotātie kabineti.

Nedomāju, ka "Dumpi" vajadzētu uztvert kā "černuhu", kas ar pārspīlējumiem vēlas radīt skatītājā pārliecību par dzīvi Padomju Savienībā kā elli zemes virsū – šeit ir gana daudz vēsturiskās patiesības un ticami atveidotu padomju dzīves reāliju. Drīzāk jau abus seriālus – gan "Dumpi", gan "Padomju džinsus" – jāuzlūko kā vienas medaļas divas puses, bet patiesība, kā ierasts, ir kaut kur pa vidu. Gribas domāt, ka 70. gadu Rīgā bija arī saulainas dienas, nevis konstanti apmācies laiks bez jebkādas cerības uz gaišo nākotni. Bet es varu arī kļūdīties.