Foto: Vida Press

Šogad Venēcijas filmu festivāla fotokameru priekšā viņa defilē Vivjenas Vestvudas modes nama kleitās un viņas foto publicē itāļu "Vogue". Viņa filmējusies pie "Oskaram" nominētā Zazas Urušadzes, bet reiz gribētu piedalīties arī kādas latviešu filmas tapšanā. Natālija Rjumina ir Rīgā dzimusi aktrise, kura savu karjeru jau 15 gadus veido Lielbritānijā. Kā meitene no Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas nokļuva uz pasaules kinofestivālu sarkanajiem paklājiem, ir teju pirmais jautājums mūsu sarunā, kas notiek dienu pirms šā gada Venēcijas kinofestivāla noslēguma. "Zoom" ekrāns rāda saulainu, bezrūpīgu Venēcijas ainavu, un Natālija piekrīt – par pandēmiju Itālijā neviens runāt nevēlas. Festivāls ir dzīves un kino svinēšana.

Venēcijas kinofestivāls ir pirmais, kas notiek pandēmijas apstākļos. Kāda noskaņa šogad valda pasākumā?

Šis ir mans trešais Venēcijas kinofestivāls, un šogad tiešām atmosfēra ir atšķirīga no iepriekš pieredzētā. Ir notikušas izmaiņas festivāla struktūrā, daudzas lietas tiek pakārtotas pandēmijas ierobežojumiem. Piemēram, uz visām pirmizrādēm ir jāierodas maskā, to var noņemt, tikai lai fotografētos uz sarkanā paklāja. Līdzko dodies prom no sarkanā paklāja, maskai ir jābūt atpakaļ uz sejas. Kinozāles ir pustukšas, visi sēž pēc šaha galdiņa principa – katra otrā vieta ir tukša. Arī seansa laikā ir jāsēž maskā, un tas ir diezgan grūti.

Noteikti šogad festivālā ir ievērojami mazāk Holivudas zvaigžņu. Es atceros pagājušo gadu, kad atbraucām uz Venēciju pašā pirmajā dienā, devāmies uz nelielām privātām vakariņām kopā ar Bredu Pitu, Hoakinu Fīniksu, Rūniju Maru, Moniku Beluči... Viņi visi bija šeit. Šogad festivāls ir ļoti itālisks un ļoti eiropisks.

Varbūt tās ir labas pārmaiņas, dodot lielāku iespēju Itālijas un Eiropas kino.

Es teiktu, ka noteikti būs interesanti vērot, kā šī situācija attīstīsies. Taču tas ir brīnums, ka festivāls vispār notiek. Kad runāju ar festivāla direktoru Alberto Berberu, es viņu apsveicu ar padarīto, jo neviens cits festivāls šogad to nespēja. Kannu kinofestivāls un daudzi citi pārcēlās uz digitālo vidi, bet Venēcija bija pirmā un, iespējams, arī vienīgā, kas šogad spēja sarīkot klātienes festivālu. Viņš man atbildēja – šī ir Itālija, runāsim par to pēc 12. septembra, kad viss būs beidzies, jo mēs nezinām, kā viss vēl attīstīsies.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!