‘Delfi’ pēta: Mākslas darbu zādzības Latvijā  (44)

13.februārī Latviju pāršalca ziņa, ka no Piebalgas novada mākslas krātuves nozagtas trīs vecmeistaru gleznas un policijai izdevies aizturēt divus vīriešus, kurus tur aizdomās par šo gleznu zādzību. Toreiz Voldemāra Tones gleznu "Anna" zagļi par neadekvāti zemu cenu piedāvājuši nopirkt kādas Rīgas mākslas galerijai, Jāņa Cielava "Pilsētas nomale", kuras vērtību Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) ekspertu komisija noteikusi 6000 latu apmērā, ieķīlāta kādā Rīgas lombardā par 50 latiem, bet Jēkaba Strazdiņa "Melngalvju nams" izmesta kādā Imantas daudzdzīvokļu nama pagalmā.

Kā vēstīja policija, zādzības laikā sabojāti - saplēsti vai nomesti zemē un sabradāti - vēl vairāki mākslas darbi, kas nodoti restaurācijai.

Latvijas garnadži maz zina par mākslu

Piebalgas kolekcija pieder pašvaldībai un tā tika atgriezta apritē, pateicoties pētnieka Jāņa Kalnača aktivitātēm. Pirms vairākiem gadiem tā tika izstādīta arī LNMM mazajā zālē, sarunā ar portālu "Delfi" stāsta LNMM direktore Māra Lāce.

Viņa norāda, ka šī zādzība ir skumjš fakts, tomēr atzīst, ka reģionos esošu mākslas kolekciju apdraudējums ir salīdzinoši liels. "Šādas kolekcijas, iespējams, būtu jānodod glabāšanai muzejos vismaz ziemā, kad aktivitāte reģionos ir mazāka. Ir bijuši zādzību gadījumi arī muzejos, piemēram Jelgavā un Liepājā, tomēr muzejus apzog retāk," uzsver Lāce.  

"Muzeju priekšmeti visiem ir ļoti labi zināmi - tos realizēt tirgū Latvijā ir ārkārtīgi problemātiski. Arī Piebalgas novada mākslas krātuves apzadzēji iekrita ar to, ka par absolūti neadekvāti zemu cenu piedāvāja vienu ļoti labu Valdemāra Tones gleznu kādai galerijai, kuras pārstāvji uzreiz saprata, ka tur kaut kas nav kārtībā. Un tā soli pa solim tika atrasti vainīgie," viņa stāsta.

LNMM direktore uzskata, ka, lai arī tie, kuri gribēs ko nozagt, visos laikos ir dažādos veidos centušies vēlamo piepildīt, reģionālajām mākslas krātuvēm pastiprināti jādomā ne vien par signalizāciju, bet arī par to, cik tālu atrodas apsargi.

Komentējot konkrēto gadījumu, Lāce uzsver: "Vai nu cilvēks ir tendēts uz zagšanu, vai nav tendēts. Tā ir ielaušanās - ļoti nopietns noziegums. Cilvēks, kurš nekad neņems svešu mantu, to neņems, lai arī kādā situācijā viņš atrastos, bet tie, kuriem morāles kritēriji ir pietiekami zemi, to darīs, nedomājot par sekām. Piemēram, šajā gadījumā cilvēki nemaz nesaprata, ko viņi dara un kur viņi tālāk ies ar šo mākslas darbu. Viens no nozagtajiem darbiem izmests atkritumu urnā - tas vispār man šķiet kaut kas absolūti, ja tā var teikt, debils".

Arī Vidzemes reģiona pārvaldes Prevencijas grupas vecākā inspektore Dace Jukāma uzsver, ka vēl neaizsargātākas par reģionālajām mākslas darbu krātuvēm ir baznīcas un atsauc atmiņā gadījumu, kad tika apzagta un izdemolēta Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca.

"Lielākā problēma ir tā, ka baznīcām piederošās mākslas vērtības netiek uzskaitītas. Tāpat baznīcām pārsvarā nav signalizācijas un tā jau ir katras baznīcas iekšējā lieta. Jau pirms kāda laika Iekšlietu ministrijas informācijas centrs izveidoja elektronisko pakalpojumu "Kultūras objektu apraksta veidošana", ko policija iesaka lietot visiem, kuriem pieder kādas mākslas vērtības," teic Jukāma.

Pakalpojuma galvenais mērķis ir veicināt kustamo kultūras objektu īpašnieku un turētāju iespējas izveidot un saglabāt objektu aprakstus un fotoattēlus, lai apraksti un fotoattēli varētu tikt iesniegti tiesību aizsardzības iestādēm objektu zuduma gadījumā. Izveidotie apraksti un fotoattēli var tikt bez ierobežojumiem izmantoti kultūras objektu īpašnieku un turētāju privātajām vajadzībām.

Zagļu brutalitāte sagādā restauratoriem vairāku gadu darbu

Lāce norāda, ka bieži vien zagļi nav informēti par to, kāda ir kārotā mākslas darba vērtība un tādēļ pret to izturas ļoti pavirši un bieži vien pat brutāli, sagādājot ilgas darba stundas restauratoriem, gadījumā, ja mākslas darbs vispār tiek atrasts.

"Ja mākslas darbs nonāk nepiemērotos apstākļos, tas iet bojā. Garnadžiem zādzība ir ļoti primitīva, viņi nemaz neaizdomājas, ko tālāk ar šo darbu darīs. Ļoti bieži darbi tiek brutāli izgriezti no tā dēvētā ķīļrāmja. Pēc tam ir ļoti grūti tos atjaunot, kur nu vēl pārdot.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bija tāds gadījums, kad kādā no Rīgas dzīvokļiem tika nozagti divi gleznotāja Jāņa Tīdemaņa darbi, izgriežot tos no ķīļrāmjiem. Toreiz informējām policiju par zādzību, darbi tika atrasti un zagļi noķerti. Pēc šī gadījuma saimnieki darbus nesa pie mums [uz LNMM] darbus ekspertīzi, prasot, cik daudz varētu izmaksāt restaurācija. Bija saglabājušies arī ķīļrāmji, kuriem darbs bija atkal jāpieaudzē pārējā gleznas daļa, tomēr restaurēšanas izmaksas bija ļoti augstas un īpašnieki vērsās pie mums ar lūgumu šos darbus nopirkt, jo restaurēšanu nevarēja atļauties.

Toreiz darbus nopirkām, bet restaurators vairākus gadus strādāja pie to atjaunošanas. Viens no tiem atrodams arī muzeja patstāvīgajā ekspozīcijā," stāsta Lāce.

Sabiedrības informēšana - vai operatīva?

Jautāta, vai, viņasprāt, ir cerības atrast kaut kur Imantā izmesto gleznu "Melngalvju nams", Lāce norāda, ka izredzes varētu būt lielākas, ja sabiedrība par šīs gleznas zādzību tiktu informēta savlaicīgi. "Piemēram, šajā gadījumā informācija medijos parādījās stipri novēloti," uzskata Lāce un piebilst, ka, iespējams, tādēļ darbu "Melngalvju nams" vairs neizdosies atrast.

Savukārt policija norāda, ka sabiedrībai ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību informācija tiek nodota tad, ja tas var veicināt izmeklēšanas procesu. "Šādu lēmumu pieņem procesa virzītājs, ievērojot Kriminālprocesa likumu un tas nosacījums, ka tas ir jādara, nav obligāts," teic Valsts policijas
Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā inspektore Sintija Virse.

"Kad uzzināju par to, ka šāds gadījums ir bijis, biju ļoti pārsteigta par to, ka tas nekur neparādījās. Par katru sīkumu reizēm ir momentā pilns internets, bet šoreiz tiešām [informācija parādījās] novēloti.

Ja par šādām zādzībām tiek izziņots, cilvēki kļūst acīgi - pievērš uzmanību lietām. Par šādiem gadījumiem ir jāziņo ļoti plaši, jo tad arī tie, kuri uzpērk zagtas mantas, būtu tramīgāki. Piemēram, šajā gadījumā uzskatu, ka informācija medijos parādījās stipri novēloti," saka Lāce un piebilst, ka svarīgi ir arī tas, lai katrai mākslas vērtībai ir arī vizualizācija, lai par zādzību varētu ziņot ne vien sabiedrībai, bet arī iesaistītajām iestādēm, galerijām, lomabardiem.

Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāve Dace Čoldere portālam "Delfi" atzina, ka arī viņasprāt policija, reaģējot uz informāciju par zādzību, rīkojusies operatīvi, ātri nākot uz pēdām noziedzniekiem un identificējot nozagtos mākslas darbus, taču uzsver, ka sabiedrība būtu jāinformē plašāk.

"No policijas ekspertu puses šis gadījums nebija novēlots, jo dienas laikā viņi identificēja gleznu un tajā pašā dienā tā jau nonāca Cēsīs - domāju, tas ir labs rādītājs. Tomēr par šo gadījumu mēs uzzinājām Jaunpiebalgas pagasta interneta mājaslapā. Ja tas nonāktu ne vien reģionālajos medijos, bet tiktu izziņots valsts līmenī, droši vien situācija būtu vēl ātrāk risināma. Iespējams, arī nozagto mākslas vērtību īpašniekiem pašiem vajadzētu ziņot medijiem par notikušo, savukārt, lai zādzības izskaustu, būtu jālieto Iekšlietu ministrijas informācijas centra elektroniskais pakalpojums, " saka Čoldere.

Baznīcas - visapdraudētākās

Kamēr mākslas pazinēji uzsver mākslas darbu nozīmīgumu un lielās problēmas, kas rodas zādzību gadījumā, policija norāda, ka mākslas darbu zādzības Latvijā ir ļoti reta parādība un atsevišķa uzskaite par mākslas darbu zādzībām pat netiek veikta.

"Vidēji tie varētu būt trīs līdz astoņi gadījumi gadā un visbiežāk šādu zādzību objekti ir gleznas un ikonas," portālam "Delfi" stāsta Valsts policijas Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Jānis Lazdiņš.

Vaicāts, kāds bijis dārgākais mākslas darbs, kas Latvijā nozagts, viņš norāda, ka "katra nozagtā priekšmeta vērtību katrā kriminālprocesā nosauc un pamato cietusī persona, kas parasti ir privātpersona. Dārgākā nozagtā gleznas vērtībā ir aptuveni 20000 latu. Dažkārt, piemēram, nozagtu ikonu gadījumā, to vērtību cietušajam noteikt ir ļoti grūti vai pat neiespējami - ikona var būt mantota, ziedota, par to nav maksāta nauda, tās vecums nav zināms un nav arī ikonas fotogrāfijas, lai to novērtētu".

Savukārt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) muitas iestāžu, kas nodrošina mākslas un kultūrvēstures priekšmetu pārvietošanas kontroli uz Latvijas ārējās robežas, darbinieki norāda, ka mākslas darbu nelikumīga pārvietošana no vai uz valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, nav tipiska parādība, bet starp ES dalībvalstīm notiek brīva personu un preču kustība.

"VID muitas iestādes vairākkārt ir atklājušas, piemēram, svētbilžu kontrabandu. Kopumā izņemtas 63 ikonas, ko, noslēpjot no muitas kontroles, cilvēki mēģinājuši ievest Latvijā, iebraucot no Krievijas un Baltkrievijas. Līdz šim lielākais svētbilžu skaits tika izņemts 2009.gada beigās, kad VID muitas amatpersonas, veicot kontroles pasākumus uz Latvijas - Baltkrievijas robežas, konstatēja, ka Latvijā kontrabandas ceļā tiek ievestas 48 ikonas. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka tās pārvietotas no Krievijas uz Latviju. Pēc ievešanas tās bija paredzēts realizēt Latvijā un citās ES dalībvalstīs. Nelikumīgi ievestās ikonas tika konfiscētas," stāsta VID Sabiedrisko attiecību nodaļas pārstāve Evita Teica - Mamaja.

'Kā? Man pie sienas taču 30 gadus bija Vilhelms Purvītis!'

"Muzeju kolekcijās un galerijās, antikvariātos bieži vien nonāk darbi ar vienu autorību, bet izpētes procesā mēdz atklāties, ka autors ir cits - tātad ir darbi, kas maina savu autorpiederību.

Tāpat ļoti bieži situācijas, kad cilvēki nodzīvo mūžu un viņiem daudzus gadu desmitus šķiet, ka viņiem mājās pie sienas ir Vilhelma Purvīša glezna, bet diemžēl vēlāk pēcnācēji, kuri arī zina, ka tas ir Vilhelms Purvītis, un grib kādu darbu realizēt vai pārdot un darbs sāk ekspertīžu ceļu, atklājas, ka tas nav Purvītis.

Tie ir sāpīgi triecieni cilvēkiem. To ir grūti pieņemt, jo vairākus gadu desmitus taču esi bijis pārliecināts - 30 gadus man pie sienas stāvēja Purvītis. Tā ir ļoti smalka un sarežģīta lieta. Samierināties ir grūti.

Savulaik, kad LNMM taisīja arī mākslas darbu ekspertīzes, pie mums arī nesa darbus un teica, ka šis, lūk, ir Ivans Aivazovskis, bet mēs, pat neveicot padziļinātu darba izpēti, uzreiz varējām noteikt, ka tas nav Ivans Aivazovskis. Tomēr cilvēka ticībai ir ļoti liels spēks," rezumē Lāce.