Foto: Jettes Užānes personiskais arhīvs.

"Tā ir iekšējā neaudzinātība, kad mēs paļaujamies sliktam garastāvoklim, tā nevar," teica Jette Užāne (1924–2007), kura daudziem pazīstama kā Cimdu Jettiņa. Agrā vecumā smaga slimība laupīja viņas kājām kustības spējas un tad bija jāatrod, "ko darīt ar rokām un prātu", kā viņa pati rakstījusi. Viņa atrada. Daudziem Jette ir zināma kā izcila adīšanas meistare, kas cimdus veidoja nevis kā priekšmetus, bet kā mākslas darbus, attēlojot tajos dabas parādības, gadalaikus un pat cilvēkus, bet pats būtiskākais – savu īpašo, vērīgo un gaišo pasaules skatījumu, kas izveidojies rūpīgā un ilgā darbā ar sevi.

Šogad, 7. maijā, māksliniecei, vairāk nekā 3000 noadītu cimdu pāru radītājai, aprit 100 gadu, bet vairāki viņas dzīves un darba aspekti kļūst sabiedrībai zināmi tikai tagad – piemēram, viņas rakstītās dienasgrāmatas ir ne tikai adītājas un spēcīga, stoiska cilvēka tapšanas hronika, bet arī Jettes kā prasmīgas literātes apliecinājums. Dzīves laikā viņa neko no uzrakstītā nebija publicējusi.

Klusā pretošanās

Kā atvadu vārdos laikrakstā "Diena", Jettei Užānei aizsaulē aizejot, rakstījis mākslas zinātnieks Māris Brancis, Cimdu Jettiņa latviskumu turēja sirdī kā sarkanbaltsarkano karogu. "Jettiņa dzīvoja latviskumā, kā koks aug zemē, tiekdamies pēc saules, savā latviskajā, skaistā valodā un domāšanā, savos cimdos, krāsiņās un rakstu zīmēs."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!