2010. gadā par hiphopa pasauli man bija vien abstrakta nojausma, ja neskaita epizodes ar Eminema disku drillēšanu burziņos pie pamatskolas draugiem. Kā tipisks "wannabe" hipstermelomāns klausījos raibu mūzikas kokteili no Štokhauzena līdz "Modo" un "Cannibal Corpse", taču apkārt hiphopam metu slaidu loku. Nesapratu, neiedziļinājos, nebija laika. Bet to, ka tāds Kanje Vests eksistē, zināju tikai no bēdīgi slavenās 2009. gada MTV balvu pasniegšanas ceremonijas, kurā minētais pilsonis, viskija spārnots, uzlēca uz skatuves, izrāva no rokām mikrofonu tikko balvu saņēmušajai Teilorei Sviftai un paziņoja visai pasaulei, ka Bejonse tomēr ir labāka. Tad pienāca novembra beigas un mūzikas vietnē "Pitchfork", no kuras tobrīd aktīvi iesūcu informāciju par mūzikas jaunumiem, kā zibens no skaidrām debesīm parādījās recenzija par "My Beautiful Dark Twisted Fantasy" ar satriecošo vērtējumu 10 (kopš Kanjes desmit gadu laikā par jaunu albumu to izdevies saņemt tikai Fionai Eplai). To es nespēju ignorēt, un ar nelielas, bet visiem labi zināmas interneta viltības palīdzību albums jau pēc brīža iegūla mana "iPod" atmiņā. Atceros, ka pirmoreiz to noklausījos autobusā ceļā uz darbu, un tas burtiski uzspridzināja manu prātu, kā arī uz visiem laikiem mainīja priekšstatu par hiphopa mūziku. Domāju, ka togad nebiju tāds vienīgais, kuru Kanjem ar savu "magnum opus" izdevās ievilināt hiphopa mīlētāju pulciņā.
"My Beautiful Dark Twisted Fantasy" tapšanu visai tiešā mērā ierosināja jau pieminētais MTV incidents, pēc kura Kanjes publisko tēlu sāka izsmiet katrs, kam nebija slinkums un bija internets. Kanje vēlējās atgriezties slavas zenītā un pierādīt pasaulei, uz ko ir spējīgs viņa mākslinieciskais talants. Rezultāts ir hiphopa eposs (man grūti piemeklēt citu vārdu, kaut šis, protams, ir pārspīlēts apzīmējums) par Kanjes ģēniju, iekšējām vētrām un visām likteņa dāvātajām ciešanām uz slavas, bagātības un amerikāņu sapņa fona. Ne velti albumu ievada kora izdziedātais jautājums "Can we get much higher?" (Vai varam nokļūt vēl augstāk?), bet noslēdz Kanjes retoriskais "Who will survive in America?" (Kurš izdzīvos Amerikā?). Albuma 13 dziesmās Kanje nemitīgi mētājas starp centieniem visiem pierādīt savu pārcilvēcisko "krutumu" un izpelnīties žēlastību. Un to viņam palīdz izdarīt albuma grandiozais, prātam neaptveramu perfekcionismu izstarojošais tehniskais izpildījums, kam līdzīgu Kanjem vairs nav izdevies radīt. Intervijā "New York Times" Kanje vēlāk atsaucās uz "Dark Fantasy" kā savu apoloģiju un albumu, kurā viņš sniedza cilvēkiem to, ko tie no viņa gaidīja. "Ar šiem tekstiem un skaņas brīnumiem es vēlējos pateikt: ļaujiet man parādīt, ko es varu, un, lūdzu, pieņemiet mani atpakaļ. Jūs gribat mani savos disku plauktiņos."
Tas viņam izdevās par 200%. Un pati albuma tapšanas gaita tam bija vislabākais apliecinājums un brīnišķīgs papildinājums Kanjes mitoloģijai. Jau neilgi pēc MTV incidenta Kanje atcēla plānoto turneju ar Lēdiju Gāgu un uzaicināja veselu svītu ar reperiem, dziedātājiem un producentiem pie sevis uz "Avex Honolulu" ierakstu studiju Havaju salās. Kanjes viesmākslinieku vidū bija Jay-Z, RZA un No ID, kā arī tobrīd uzlēcošās zvaigznes Nikija Mināža, Riks Ross, Kid Cudi un pat indīroka grupas "Bon Iver" solists Džastins Vernons. Vēlāk šīs ierakstu sesijas iekļūs vēsturē ar apzīmējumu "repa nometne", kuras ietvaros sapņu komanda strādāja bez miega un brīvdienām, lai Kanjes vīziju realizētu dzīvē, paņemot pauzes tikai bagātīgām brokastīm, īsām basketbola saspēlēm un "prāta vētras" sesijām. Studijā pie sienas esot bijusi plāksne ar jautājumu "Kā rīkotos Mobb Deep?", tikmēr Kanje izsludināja tādus noteikumus kā "Nekādas tvītošanas" un "Nekādu hipsteru cepurīšu". Šos principus viņš saglabāja arī turpmāko albumu ierakstos, kas notika Francijā, Meksikā un Vaiomingā. Lai cik absurdi tas nebūtu, ja tas strādā – kāpēc kaut ko mainīt?
"Dark Fantasy" panākumi faktiski bija predestinēti. Jau pirmajā nedēļā tikai ASV tika pārdoti 496 000 kopiju, un kopš tā laika albums saņēmis divus platīna diskus. No otras puses – arī iepriekšējo Kanjes albumu "808s & Heartbreak" pirmajā nedēļā iegādājās 450 000 klausītāju. Un neviens no "Dark Fantasy" singliem tā arī neiekļuva top 10. Tiesa, Kanjem nebija nepieciešama atgriešanās komerciālā ziņā, jo viņš vēl nekad nebija izgāzies, bet tieši publiskā tēla un savas pašapziņas uzspodrināšana. "Dark Fantasy" nostiprināja viņa autora reputāciju un ieguva plašu piekrišanu arī ārpus hiphopa cienītāju loka, kā arī atgrieza to fanu ticību, kurus samulsināja iepriekšējā albuma robotizētais skanējums. "Dark Fantasy" saņēma arī "Grammy" balvu kā labākais hiphopa albums, taču netika pat nominēts kopējā labākā albuma kategorijā. Par to Kanje bija pamatīgi apvainojies, kaut gan, kā norāda kāds mūzikas apskatnieks, nav par ko skumt, jo albums ir pārāk "spics" šādām balvām. Šajā ziņā "Dark Fantasy" atgādina Holivudas grāvēju, kas vienlaikus cenšas izpelnīties arī "Oskara" balvu. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kanjes radītā 35 minūšu koncertfilma "Runaway".
Tolaik Kanje varēja atļauties intervijās izmest tādas frāzes kā: "Mans dzīves mērķis ir kļūt par visu laiku labāko mākslinieku, taču tas ir sasodīti grūti, jo es nemāku ne dziedāt, ne dejot." Kopš tā laika viņa dzīves un mākslas ceļi arvien virzījušies bezdibeņa virzienā. Tiesa, daudzi uzskata, ka tieši pirmie divi albumi ir labākais Kanjes muzikālajā karjerā, vēl kāds par tādu sauc 2013. gada "Yeezus", ar kuru Kanje centās atbrīvoties no "Dark Fantasy" perfekcionisma, atsakoties pat no albuma noformējuma. Tomēr Kanjes darbība ārpus mūzikas un neapšaubāmā apsēstība ar savu svarīgumu, kas kulminēja draudzībā ar Donaldu Trampu un paša, maigi sakot, dīvainajā kandidēšanā uz ASV prezidenta amatu, nekādi nav nākusi par labu viņa mūzikai, kurai kopš 2016. gada "Life of Pablo" atrodas arvien mazāk piekritēju. Un, kas šķiet teju neizbēgams noslēgums šim holivudiskajam stāstam, kādā brīdī Kanje "atrada Dievu", sāka rīkot savdabīgus dievkalpojumus un radīt gospeļu mūzikas un hiphopa mistrojumus.
2020. gadā "My Beautiful Dark Twisted Fantasy" joprojām ir Kanjes Vesta nepārspētais šedevrs, kas ir piemiņa par laiku, kad viņam vēl pietika apņēmības un spēju realizēt savas bieži absurdās ambīcijas, radot īstu mākslu, kas pārkāpa hiphopa un pat mūzikas robežas. Vienlaikus šis albums ir kļuvis par pieminekli pats sev, neradot sekotāju vilni. Uz to norāda arī Edvards Kuks: "Populārā repa epicentrs virzījās aizvien tālāk no Kanjes neremdināmās vēlmes darīt visu vienlaikus un tuvāk Dreika melodiskajiem repiem, kuru saknes meklējamas iepriekšējā Kanjes albumā "808s & Heartbreak".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
