Raksts publicēts sadarbībā ar Cēsu mākslas festivālu.
Edgars Mākens un Krišs Salmanis kopīgi veidojuši izrādes dramaturģiju. Kriša ziņā ir skatuves ietērps — būs vienkāršas ģeometriskas figūras, ko kustinās dejotāji. Galvenokārt baltas figūras, bet vienubrīd būšot arī raibāks skats. Darba vizuālajā attīstībā sazīmēti vairāki pieturpunkti, un horeogrāfam Rūdolfam Gediņam dots uzdevums aizvest dejotājus un arī mūs, skatītājus, no viena punkta pie nākošā.
Par izrādes ideju — komponists Edgars Mākens
Ar Krišu ir ļoti laba sadarbība. Rets ir tāds radošais darbs, kurā tev ne mirkli nav jāsvārstās, domājot par lielo līniju, bet šis ir tieši tas gadījums — nekādu šaubu.
Krišs palaikam mēdz teikt: nav svarīgi, kam dzimusi ideja, ir svarīgi, kā tā virzās.
Tieši tā. Un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš momentā uzķēra to mūsu domu.
Bet kas ir tā jūsu doma? Kā tu to formulē?
Danse macabre ir sena tradīcija, kas pandēmijas, inficēšanās un miršanas kontekstā kļuvusi sevišķi aktuāla. Tad nu mums likās, ka jāatgādina divas būtiskas lietas. Pirmā — nāve ir neizbēgama. Otrā — dzīve ir skaista. Vienīgais, kā mēs varam nāvi kaut uz mirkli noliegt, ir caur svinēšanu un priecāšanos.
Mēs esam aizvadījuši grūtu ziemu, viss līdz kaklam, bet viņi atkal par to Covid-19 un nāvi...
Covid-19 mēs konkrēti nepiesauksim. Un mūziku cenšos rakstīt caur humoru. Vienā svaru kausā neizbēgamais, otrā — humors kā atsvars šai nenovēršamībai. Mūsu uzvedumā būs dzīvesprieks, pasmiešanās par neizbēgamo.
Kā tev liekas — vai nāvei ir humora izjūta?
Domāju, ka nē. Man liekas, ka nāve, tāpat kā daba, ir neitrāla, vienaldzīga. Bet pati tā neizbēgamības apzināšanās vedina, piemēram, šo dienu pavadīt jēdzīgāk. Iztēlojoties, ka šī varbūt ir pēdējā diena, nedēļa, mēnesis... Mēs jau nekad nezinām. Bet, ja tu to zinātu, ko tu šodien darītu? Iespējams, kaut ko tādu, kas ir svarīgs. Tā sakārtojas prioritātes.
Vai tev ir kāda iepriekšējā pieredze ar nāvesdejām?
Ar Nacionālā teātra laipnu atļauju pāris tēmas no izrādes "Ezeriņš" pārceļojušas uz mūsu "Danse macabre". Tas mūzikas materiāls gan neskanēs tā, kā izrādē.
Nevarēs atpazīt? "Ezeriņa" mūziku labi atceros. Vai pārceļojusī tēma ir tā, kas skanēja pārbūvju laikā?
Jā, es to izmantoju kā ritorneli [mūzikas tēma, kas laiku pa laikam atgriežas un ir iestudējuma vai skaņdarba caurviju materiāls].
Tātad tu piebiedrojies to komponistu pulkam, kas savas teātra un kinomūzikas tēmas izmanto autonomos skaņdarbos.
Nesen biju pārsteigts, nejauši uzzinot, cik daudz Mārtiņa Brauna tēmu savu mūžu sākušas uz skatuves vai uz ekrāna. Kaut vai tā pati "Dvēselīte" (no kinofilmas "Spēle"), "Mīla ir kā uguns" (no Valmieras teātra izrādes "Sirano de Beržeraks"), jā, galu galā arī "Saule, Pērkons, Daugava" (no Valmieras teātra izrādes "Daugava"). Svītas taču ir ierasta prakse. Grīga "Pērs Gints" — te pamatā teātra izrādei komponēta mūzika. Mendelszona "Sapnis vasaras naktī" — vai daudzi zinās, ka slavenais "Kāzu maršs" ir no teātra izrādes?
Vai izrādē būs konkrēts stāsts?
Izrādes pamatā ir [19. gadsimta otrās puses franču ārsta un dzejnieka simbolista] Anrī Kazalisa [Cazalis] dzejolis "Nāvesdeja", ko izcili latviskojis Jānis Elsbergs. Viņam bija grūts uzdevums atdzejot konkrētā ritmā, un viņš to izdarīja perfekti. Tu paņem tekstu, un tev rakstās — tā ir baigi labā sajūta.
Vai kāds arī dziedās?
Jā, jā, Elizabete Balčus dziedās, un dažus posmus arī es.
Runā, ka izkapts vietā nāvei būšot zāģis.
Muzikālo zāģi spēlēs Oskana Balode. Mēs satikāmies vienā animācijas filmas mūzikas ierakstā, tur es pirmoreiz ieraudzīju šo instrumentu. Tā ir tāda elastīga metāla plāksne bez zāģa zobiem. Skan lieliski.
Pirms dažiem gadiem tu — Rīgas Doma kora skolas kādreizējais absolvents — nolēmi studēt akadēmisko kompozīciju un iestājies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tagad atlicis vēl pēdējais gads maģistrantūrā. Vai tas, ko biji iedomājies pirms studijām, kaut kā sakrīt ar to, kas realitātē noticis?
Iestājos, lai saprastu, kā notiek skaņdarbu būvēšana, kā darbojas mūzika. Un nu man liekas, ka esmu šādu tādu saprašanu ieguvis. Ar klasiskās mūzikas klausīšanos man ir tāda dīvaina lieta — joprojām esmu pārsteigts, cik ļoti sekošana partitūrai bagātina mūzikas klausīšanās pieredzi.
Citi iebildīs — skatīšanās notīs mūzikas klausīšanās laikā, iespējams, var nojaukt emocionālo mūzikas uztveres aspektu.
Lai iebilst. (smejas) Man tas liekas kā cits līmenis. Nevienā citā mākslā tas tā īsti nedarbojas. Tu vari skatīties uz ēku un vienlaikus uz rasējumu, bet abos gadījumos tu tomēr nodarbini acis. Notis un mūzikas skaņas, man šķiet, ir atšķirīgs gadījums, tur vairāki kanāli. Mālera Devītajā simfonijā ir viena tāda kamerīga vieta, čelli spēlē ļoti skaistu tēmu, un tiem čelliem klāt pielikta klarnete. Ja es klausītos tāpat, iespējams, to klarneti vispār nepamanītu. Bet ka es partitūrā redzu, ka tur ir tā klarnete, uzreiz pievēršu uzmanību tam, kā izmainās tas čellu tembrs.
Vai arī tu pats esi gatavs šādām viltībām?
Cenšos. Man stipri paveicies ar Arturu Maskatu kā instrumentācijas pasniedzēju. Viņš veidojis ne tikai manu instrumentācijas prasmi, bet arī gaumi, atrodot darbus, ko man analizēt.
Tā ir Artura pedagoga intuīcija?
Jā. Pirms iepazīšanās ar Maskatu es tikpat kā neko nezināju par Māleru. Viņš iedeva analīzei "Dziesmas par zemi" finālu, un man atvērās vienas milzīgas durvis. Līdzīgi ar Sibēliusu un Kančeli.
Vai kāds no pedagogiem tev vēl var kaut ko aizrādīt vai ieteikt? Varbūt tev jau ir sajūta, ka pats visu zini?
Nē, nē, tāpēc jau es iestājos maģistrantūrā, lai gūtu pieeju diviem maniem galvenajiem pasniedzējiem — Arturam Maskatam un Andrim Vecumniekam. Vēl nupat rādīju Vecumniekam "Danse macabre" fragmentu, un viņš šo to pavisam labu ieteica. Komponēšanas pamats ir mūzikas materiāla apzināšanās. Viena lieta ir tas, ko tu uzraksti intuīcijas vai pēkšņas emocionālas iedvesmas vadīts. Bet otrs ir tas, ko tu ar šo materiālu vari izdarīt. Vecumnieks palīdz analizēt materiālu un sakārtot domāšanu.
Vai alma mater patlaban ir gana radoša un dodoša vide?
Man liekas, ka augstskola ir vide, no kuras tu ņem pats, nevis gaidi, ka dos. Bet, piemēram, Kompozīcijas katedrā gaisotne ir stipri veicinoša. Ir diezgan spēcīgs sistēmiskās mūzikas virziens, ar to es domāju mūziku, kurai apakšā ir stingra koncepcija, spēcīga shēma. Bet ir arī pasniedzēji, kas komponē pavisam citādi, tā ka kopumā ir labs balanss.
Vai pats esi domājis par iespējamām modernisma iezīmēm savā mūzikā?
Studēt ir forši tāpēc, ka tu vari izmēģināt dažādus rīkus. Man ir tāds gabals "Ordnung", kas rakstīts, ņemot par pamatu vienu [franču modernista Pjēra] Bulēza materiāla attīstīšanas shēmu. Uzrakstīju, pabeidzu, man šķiet, ka tas ir labi izdomāts darbs, bet pašam nedod nekādu prieku.
Tādā nozīmē, ka tas nav īsti Mākens?
Kaut kāds Frankenšteina radījums.
Iedomājos: ja Jānis Petraškevičs kļūst arvien impresionistiskāks, varbūt Mākens pēkšņi varētu kļūt par modernistu.
Esmu izmēģinājis sēriju tehniku, centra tehniku, ir kaut kādas spektrālisma driskas iekļuvušas manos darbos, varbūt pie kaut kā no šī kaut kad atgriezīšos, bet man patīk tas, ko [20. gadsimta pirmās puses franču neoklasicisma komponists Fransiss] Pulenks rakstījis kādā vēstulē, proti, viņš atsakās iekļaut sevi jelkādos rāmjos un atstāj sev brīvas rokas.
Un ja kāds muzikologs uzskata ierāmēšanu par savu pienākumu, tad tā ir viņa darīšana — tieši tā. Vai tev nekad neuznāk panika par to, ka muzikālās idejas varētu pēkšņi beigties?
Negribētos domāt par tādu perspektīvu. Īsti pat nevaru iedomāties, ko es tad darītu. Patlaban ir tā, ka darbs sagādā prieku. Un rakstīšanas laiks dod vairāk baudas, nekā pirmatskaņojums, kas bieži vien ir stresains, un tad tu redzi, ka varētu būt vēl visādi uzlabojumi.
Atcerējos [vienu no 20. gadsimta pirmās puses nozīmīgākajiem komponistiem Igoru] Stravinski. Kāds žurnālists viņam jūsmīgi teicis: "Jūs laikam ļoti mīlat mūziku, ja reiz komponējat jau gandrīz 60 gadu?" Stravinskis atbildējis: "Nē, es nemīlu mūziku, man patīk sacerēt mūziku."
Pasaulē ir ļoti daudz mūzikas. Vai esi kādubrīd domājis par to, vai tiešām arī tev jādod savs pienesums?
Jā, par to labi atgādina, piemēram, tie daudzmetrīgie nošu skapji Mūzikas akadēmijas nošu bibliotēkā. Viss stāvgrūdām pilns ar mūziku, ko kāds sacerējis.
Bet par sevi es teiktu tā — man ir vismaz tiesības mēģināt. Un klausītājam ir tiesības ignorēt mani. Neatceros, kas teica, ka labākā grāmata vēl nav uzrakstīta, labākais skaņdarbs vēl nav sacerēts.
Un, ja uzrakstīs labāko, tad zeme pārstās griezties. Edgar, kā tev šķiet, vai tavā pašreizējā mūzikā var atpazīt "Gaujarta" Mākenu?
Nezinu. Drīzāk nē. Bet man grūti spriest. Vispār liekas, ka "Danse macabre" fināls patiesībā ir kaut kādā ziņā gaujartisks.
Vai "Gaujarts" vēl kādreiz kaut ko darīs?
Nezinu. Grūti prognozēt. Man katrā ziņā patlaban ir baigi interesanti rakstīt un dot kādam to profesionāli nospēlēt. Baudu šo procesu.
Bet izrādē "Danse macabre" tomēr arī pats spēlēsi. Vai tas ir veids, kā izvairīties no pirmatskaņojuma stresa?
Es ļoti gribēju būt mūsu izrādē iekšā. Sen nav nekas spēlēts, arī ansamblis "Manta" ilgi nav nekur uzstājies. Izmantošu elektriskās ērģeles "Vermona", kas ir "Mantas" pamatinstruments. Edgars Šubrovskis nopirka to vēl "Hospitāļu ielas" laikos. Šie analogie tembri man ir ļoti mīļi.
Cēsu mākslas festivāla tēma šogad ir rituāls. Kādas ir tavas domas par rituāliem?
Mēs ikdienā piekopjam vairāk rituālu, nekā mums palaikam šķiet. Tā pati aiziešana uz teātri vai koncertu ir rituāls. Tu esi kopā ar cilvēku grupu, jūs it kā vienojaties vienā un tajā pašā saturā, no kā veidojas šīs pieredzes brīnišķīgā jauda, ja tas ir labs priekšnesums.
Tomēr skaņas kvalitātes ziņā, sevišķi ņemot vērā koncertzāles trūkumu Rīgā, es labprātāk izvēlos kvalitatīvu ierakstu. Mūslaiku ierakstu tehnoloģijas ļoti nākušas par labu klasiskās mūzikas ierakstiem.
Kā ar taviem individuālajiem rituāliem?
Man patīk daudz staigāt. Bez mūzikas austiņās. Kaut kas tur ir tajā kustībā. Manā mūzikā bieži iekļauti noteikti ritmi. Un tas saistīts ar staigāšanu. Tu ieej vienā noteiktā pastaigas tempā un ritmā, soļi ir vienādā garumā un perfektā ritmā. Taisns metronomisks solis. Starp citu, vienā "Danse macabre" daļā izmantošu mehānisko metronomu.
Skaidrs — metronoms skaitīs mūsu laiku. Liekas, Krišs vienā sarunā ieminējās par žanra apzīmējumu "kapsētas burleska".
Jā, skeleti un tamlīdzīgas lietas — tas viss ir Kazalisa dzejolī.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
