Nē šlāgerim! Saruna ar dziedātāju Elzu Rozentāli
Foto: DELFI

Jau gandrīz komiska un reizē zīmīga sakritība – pirmais jautājums, ko Elzai Rozentālei mēdz intervijās uzdot, ir, kur viņa tāda uzradusies. It kā dziedātājas birtu no mākoņiem vai augtu no saules stariem. Elzas gadījumā pat varētu šādiem brīnumiem noticēt. Kā viņa pati saka – dziedāšana viņai kaut kā vienkārši ielikta šūpulī. No kurienes – īsti nezina!

Vienā dienā viņu redz TV ekrānos, prasmīgi spēlējoties ar balsīm un tēliem šovā "Izklausies redzēts", jau nākamajā viņa kopā ar pagrīdes elektroniskās mūzikas grupu "Northren C" uzstājas kādā Miera ielas pagalmā, tad nobliež džezu Kalnciema kvartālā ar projektu "Electric Elza", lai jau pēc brīža žilbinātu "Kabarē" izrādēs. Šajās dienās Fon Stricka villā notiek Elzas Rozentāles koncerti kopā ar grupu "Bur mani", kuros, kā viņa pati saka, ir iespēja redzēt to, kas viņa šobrīd ir patiesībā. Mūsu tikšanās notiek Gaismas pilī, bet saruna aizvien atgriežas pie tēmām latviskums, pamatīgums, saknes un māju sajūta.

Kurā brīdī tu pati sevi atklāji kā dziedātāju?

It kā jau darbojos mūzikā, dziedot savā rokgrupiņā, bet man šķiet, viss saslēdzās, kad Viktors Runtulis (producents, režisors – red.) manī saredzēja kaut kādu potenciālu un deva iespēju uzdziedāt uz "Kabarē" skatuves. Viņam acīmredzot patika, un man tika dots arvien vairāk un vairāk. Radās iespēja ar mūziku nodarboties nopietni. Tā viss sākās.

Viktors Runtulis ir ļoti pieredzējis izklaides industrijā. Kādas labas mācības esi no viņa guvusi?

Viņš vienmēr iesaka saglabāt mieru, ieelpot un dziedāt dziesmu tā, it kā darītu to pirmoreiz. Viņš dod baigo brīvību. Vari pats izpausties. Neesi nolikts tikai kā lomas izpildītājs skatuves stūrī. Tā ir Runtuļa "Kabarē" burvība, ka nekas nav uzspēlēts, katram tēlam piemīt dabīgums un patiesums.

Nē šlāgerim! Saruna ar dziedātāju Elzu Rozentāli
Foto: DELFI

Šobrīd tev nav fundamentālas muzikālās izglītības – Mūzikas akadēmija vai kāda no specializētajām mūzikas vidusskolām?

Nē, nav. Esmu pašdarbnieks. Es nezinu, ko kurienes tas viss nāk. Laikam kaut kā ir ielikts šūpulī. Interesanti, ka vispār nemaz negribēju dziedāt. Izņemot kori un folkloras kopas, es līdz 18 gadu vecumam nedziedāju vispār. Biju pilnīgi pārliecināta, ka iešu studēt baltu filoloģiju. Tad kaut kā iekrita rokās mikrofons, es pamēģināju un zvaigznes sastājās. Trāpījās pirmie piedāvājumi. Bija plāns iestāties Mūzikas akadēmijā, bet es izvērtēju visu, kas man ir, ko es gribu un ko daru, un studijas palika otrajā plānā.

Tu patiesībā nāc no pagrīdes mūzikas vides.

Nu.. jā! Savā laikā klubā "Depo" spēlējām. Tā bija grupa "Sol Luna". Spēlējām savu oriģinālmūziku, pārsvarā latviešu valodā, kaut kas bija arī angliski. Tas bija tāds hipiju roks. Ja taisījām kaverversijas, tad bija kaut kas no Dženisas Džoplinas vai "Jefferson Airplane", arī no "Radiohead". Tas bija pats sākums.

Šīs pasaules – pagrīdes mūzika un izklaides šovi, pops – reti pārklājas. Ja reiz esi no pagraba aizgājis televīzijā un uz lielajām skatuvēm, tad diez vai atgriezīsies. Tu vienlīdz labi turies abās pusēs. Kādās ir tavas attiecības ar šīm abām pasaulēm?

Man nav nekādu pretenziju pret pagrīdi. Es pati izvēlos mūziku, kas nav popsa. Šobrīd piedāvājumi nāk viens pēc otra. Taču augšana notiek caur izvēli. Es esmu arī diezgan strikti teikusi nē. Piemēram, šlāgermūzikas videi, kurā mani izteikti vienu brīdi gribēja ievilkt.

Šādi piedāvājumi ir bijuši?

Ļoti daudz. Turklāt tādi, kas mani pilnīgi nemaz neinteresē. Šajā jomā ir nauda, iespējams, pat lielāka nekā popmūzikā, jo Latvijā šlāgerpasaule ir visbagātākā, bet tas nav veids, kā es gribētu sevi parādīt. Te pat nav runa par parādīšanu, tā vienkārši neesmu es.

Vari atklāt kādu konkrētu piedāvājumu? Jauna "Zemeņu" vai "Kurtizāņu ugunskura" versija?

Nē, būs grūti. Es vairs neatceros.

Eirovīzija varbūt?

Oi, tas nāk katru gadu (smejas). Tas varbūt arī īsti nav mans. Kaut gan negribu teikt kategorisku nē. Vai mazums – atradīsies kāda īstā dziesma, kas šķitīs patiešām vērtīga, tad – kāpēc ne! Bet tas tiešām tikai tādā gadījumā, ja būs laba dziesma.

Nē šlāgerim! Saruna ar dziedātāju Elzu Rozentāli
Foto: DELFI

Kāpēc piekriti piedalīties televīzijas šovā?

Man uzzvanīja, izteica piedāvājumu. Man bija vajadzīgs laiks, lai paskatītos, kas tas ir, jo iepriekš par šo formātu neko nezināju. Man nav televizora un patiešām neinteresē šādas lietas. Tā es paskatījos un kādu brīdi ar sevi cīnījos. Es piekritu, jo man šķita, ka esmu prāta ziņā izaugusi, muļķības nekādas nedarītu, nekādās intrigās neielaistos. Es biju jau parādījusi sevi publikai ar to, ko es vēlos, ar to, kas man ir svarīgs un interesants mūzikā. Šķita, ka ir pienācis laiks parādīties plašākai publikai. Šovs bija labs veids, kā to darīt. Man patīk balsu atdarināšana, es jau bērnībā tā ķēmojos ar sencīšiem kopā. Jā, es piekritu, jo gribēju parādīt sevi lielākai auditorijai.

Par šlāgerpiedāvājumiem mēs tagad zinām. Kādas vēl ir blaknes popularitātei TV šovā?

Ir ļoti labi. Galvenais, ko es gribēju panākt, un tas arī ir noticis, varu pati rīkot savus koncertus, un cilvēki uz tiem nāk.

Un tiešām zina, ka tur neskanēs tas, kas bija šovā?

To viņi nezina. Ar šiem koncertiem, kas ir Fon Stricka villā, es gribu parādīt, kas es patiesībā esmu. Ja visiem šķiet, ka esmu kaut kāda "Izklausies redzēts" vai "Kabarē" meitene, tad tas ir maldīgi. Es parādīšu, ko daru, ko gribu pateikt un ko domāju.

Pasaules mūzikas festivāla "Porta" koncertā izskatījās, ka tu visbrīvāk peldi etnodžeza ūdeņos.

Ir pagājis gads, kopš uzsākām šādu mūziku spēlēt. (ar grupu "Bur mani" – red.) Esmu sapratusi, ka šī ir lieta, ar ko gribas nodarboties. Taču šis ir tikai viens no projektiem. Man tik daudz kas patīk, un es arī spēju dažādos mūzikas stilos būs iekšā!

Džezs mazāk, bet tieši folklora ir tas, ar ko es sāku vēl bērnībā. Tas man ir ļoti svarīgi. Folklora ir bijusi man liela skola līdz pat sakarīgam vecumam. Esmu bijusi dažādās folkloras kopās, bijusi festivālos, konkursos ārzemēs. Mācījusies latviešu godus, dziedājusi dziesmas, spēlējusi instrumentus. Tāda laba bērna nodarbināšana, kas ir gan jautra, gan izglītojoša.

Vai esi no tiem, kuri ievēro gadskārtu godus, un, dziedot dziesmas, nenolūsti pie otrā pantiņa?

Varbūt Mārtiņdienu vai Miķeļus ne gluži, bet Līgo svētki un ķekatās iešana ziemā ir katru gadu, arī Ziemas saulgrieži un Lieldienas latviskā garā. Visa mana ģimene ar to ir saistīta. Viens no brāļiem ar folkloru nodarbojas izteikti nopietni. Tā ir vide, kurā es esmu augusi, pazīstu šos cilvēkus, kas piekopj latviskās kultūras dzīvesveidu.

Izklausās, ka tev ir tāda kurzemnieces balss, ar pamatīgumu. Vai mani novērojumi ir patiesi?

Manas saknes ir no Lubānas, Madonas puses. Bet no turienes arī nāk tāds pamatīgums, platie a, e...

Nē šlāgerim! Saruna ar dziedātāju Elzu Rozentāli
Foto: Publicitātes foto

Grēks nepajautāt, kā ar debijas albumu?

To bija plānots izlaist šā gada beigās, tomēr nu jau pavisam droši var teikt, tas būs pavasarī. Saskrēja šausmīgi daudz darba ar dažnedažādiem koncertiem. Sapratām, ka negribam sasteigt. Tā tomēr ir nopietna lieta. Gribas albumu kārtīgi nostrādāt.

Albuma ideja būs ļoti vienkārša. Es esmu meklējusi tautasdziesmas, kas nav simtiem reižu jau izmantotas, savukārt mūzika būs mūsu pašu. It kā jau šādu projektu ir daudz, taču es vēlos tautasdziesmu bez tautas instrumentiem – koklēm, dūdām, utt. Ietērpt to mūsdienīgi. Ļoti svarīgi, ka nedrīkst būt otrs grāvis, kad tautasdziesma tiek salauzta un no tās latviskuma nekas vairs nepaliek pāri. Mēs ieturam vidusceļu un atstājam tautasdziesmu tikpat siltu, kāda tā ir pašā pamatā.

Es šo visu daru kopā ar savu grupu "Bur mani", ar ko kopā tikko startējām pasaules mūzikas festivālā "Porta". Mēs liekam galvas kopā un komponējam šīs dziesmas.

Kas ir grūtāk, atbildīgāk – veidot savas interpretācijas par tautas mūziku vai attēlot kādu leģendām apaugušu mūzikas ikonu?

Protams, tautasdziesma. Tas ir daudz sarežģītāk – realizēt to jaunās skaņās un vēl nedzirdētā veidā. Savukārt atveidot kādu vairāk ir tāda ķēmošanās. Tā ir izklaide, nekas nopietns. Cilvēki, kuri uztver to nopietni..., vai nu viņiem pietrūkt izglītības, vai nav pietiekami plašas intereses.

Mūsdienās albums kā mākslas darbs ir zaudējis savu nozīmi. Lielā daļā gadījumu, tas vienkārši ir iemesls atrādīties publikai un sarīkot prezentācijas pasākumu. Vai tevi vēl kā jauno mūziķi debijas albums spēj satraukt?

Man tas nozīmē ļoti daudz. Tas, manuprāt, ir kultūras darbs. Tas nebūs tikai izklaides albums. Man patīk, ja albuma ir vērtība un dziļa doma. Orģinālmūzika taču ir svarīga ikvienam māksliniekam.

Albums satura ziņā būs veltīts dziesmai, balsij un dziesmas izpausmei, kas tā skan jebkādā dzīves situācijā. Latviešiem dziesma bijusi vienmēr ārkārtīgi svarīga.

Pirmā dziesma, ko esam palaiduši tautās, saka "Māte mani gauži rāja, ka es liela dziedātāja. Tā, māmiņ, tava vaina, Kam tu kāri šūpulīti, kur pogoja lakstīgala." It kā naivs, bet ļoti skaists vēstījums. Es to sasaistu arī ar sevi.

Man vecmamma kādreiz katru dienu teica, ko tu dziedi, būtu par juristi labāk mācījusies. Bet tas tomēr nav mans. Vecāki mani absolūti ir atbalstījuši šajā izvēlē. Vecmamma jau patiesībā arī. Nāk uz koncertiem, krāj plakātus, liek pie sienas.

Par ko ir programma "Putna lidojums", ko šajās dienās var dzirdēt Fon Stricka villā?

"Putna lidojuma" ideja ir savu sakņu apziņa, latviskā dzīvesziņa. To papildina mūzika no visas pasaules dažādās valodās, dažādas aranžējumos un stilos. Pamatideja ir meklēt laimīgo zemi, kas, protams, ir mājas. Jautājums paliek, vai tā ir Latvija, vai tās ir mājas, kas sirdī, vai vieta, kur ir tev mīļie cilvēki.

Šī programma iepriekš ir skanējusi Liepājā un enerģija, kas tur veidojās ar publiku, bija neizsakāmi skaista. Bija stāvovācijas. Patiešām bija sajūta, ka esam kaut ko būtisku atraduši, šo laimīgo zemi.

Esmu tipisks latvietis, kaut kur kautrīgais, kurš grib nolīst tālākā kaktiņā, nevis atklāti un skaļi izpausties. Tai pašā laikā ļoti pie zemes – ar mazliet platām kājām, stingrām pēdām. Mana laimīgā zeme noteikti ir Latvija, mani tuvie cilvēki. Ja rodas jautājums, kas ir Latvija – vai tā ir valsts, vai zeme, vai tomēr cilvēki, tad, manuprāt, Latviju veido cilvēki, nevis sistēma.

Tags

Elza Rozentāle Lasāmgabali

Comment Form