'Stāvēšana uz vietas nav iespējama'. Saruna ar diriģentu Gunti Kuzmu
Foto: Publicitātes foto

Ar diriģentu un klarnetistu Gunti Kuzmu tiekos Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra festivāla "Vasarnīca" zīmē, un festivāls šogad notiks koncertzālē "Latvija" Ventspilī no 19. līdz 21. augustam. Tieši Kuzmas vadībā norisināsies festivāla atklāšanas koncerta centrālais notikums: Stīva Reiha ap 1983. gadu komponētā minimālisma mūzikas pērles — opusa "Tuksneša mūzika" atskaņojums. Sarunājamies par "Vasarnīcu" vēsturē un tagad, par izaicinošām pieredzēm un jaunu nodaļu dzīvē. Saistviela — protams, mūzika.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ar kādām sajūtām gaidi festivālu "LNSO vasarnīca" un ar ko tas, tavuprāt, ir īpašs?

Kā parasti, festivāls tuvojas ar patīkamu satraukumu. Ir tik daudz iecerētā, arī kovidlaiks ir raisījis sava veida nemieru — vai Stīva Reiha "Tuksneša mūziku" varēsim atskaņot, kā iecerēts; tam ir gana specifisks sastāvs, un katram dalībniekam nopietni jāgatavojas. Neskatoties uz to, ka arī klasiskā simfoniskā skaņdarbā katra mūziķa loma ir teju izšķiroša, šeit tas ir dzīvības un nāves jautājums, īpaši sitaminstrumentālistiem — viņiem jāgatavojas ārkārtīgi ilgi, jebkura neparedzēta pēdējā brīža nomaiņa varētu būt īpaši sāpīga. Ceru, ka visu izdarīsim, kā plānots.

Festivāla "LNSO vasarnīca" formāts, manuprāt, ir ļoti īpašs: pavisam īsā laikā, trijās dienās, ļoti koncentrēti tiek realizēts visdažādākais muzikālais piedāvājums. Mūsu gadījumā arī ārpus tīra simfoniskā repertuāra — pieskaramies muzikālajam teātrim, kur šogad viens no notikumiem ir laikmetīgās dejas izrāde jauniešiem, otrs — muzikālā pasaka ģimenēm ar bērniem. Šāds formāts orķestrim prasa ļoti lielu darba intensitāti, kas brīžiem mijas ar pārslodzes sajūtu, taču pēc festivālā vienmēr bijusi tā ļoti patīkamā noguruma sajūta. Tā sniedz lielu gandarījumu un pat enerģiju tālākajiem soļiem.

Pēc festivāla pēdējā koncerta bankets noteikti ir daudzkārt garšīgāks.

Jā, un ne tikai pēc pēdējā koncerta. Vēl man "Vasarnīca" asociējas ar to, ka orķestra mūziķi pēc mēģinājuma vai koncerta neizklīst mājās, kā tas ir ikdienā. Šeit mums ir iespēja satikties neformālākā gaisotnē un izbaudīt burziņu.

Kura bija tava pirmā "Vasarnīca"?

Man šķiet, ka tā vai citādi esmu bijis iesaistīts visās "Vasarnīcās". No savas pirmās "Vasarnīcas" ļoti spilgti atceros bērnu iestudējumu "Pasaka par Diegabiksi" ar Riharda Zaļupes mūziku.

'Stāvēšana uz vietas nav iespējama'. Saruna ar diriģentu Gunti Kuzmu
Foto: Jānis Vecbrālis

, tavuprāt, festivāls gadu gaitā ir audzis?

Mainīgais, protams, ir repertuāra piedāvājums, un varbūt gadu laikā ir pamainījies koncertu skaits. Bet tas, ka festivāls ir īss un kodolīgs, gan nav mainījies — pie tā mēs pieturamies. Ir ļoti daudz festivālu, kas izstiepti vairākās nedēļas nogalēs. Tur, protams, arī ir savs šarms. Par augšanu runājot — mēs paši augam, un tas arī ir noteicošais.

"Vasarnīca" Ventspilī atšķiras no "Vasarnīcas" citur? Vai orķestris festivāla sajūtu ved no vietas uz vietu, vai arī to nosaka koncertzāle, kurā festivāls ieradies?

Skaidrs, ka koncertzāles saimnieki arī rada atmosfēru un auru, piedaloties repertuāra atlasē. Nav šaubu, ka viņi savu publiku zina labāk — kādu saturu tā gribētu klausīties. Tāpēc programmas veidošana vienmēr ir mijiedarbē ar vietu, kur dosimies. Ja par manu personisko sajūtu: neskatoties uz to, ka ne man Latgalē radu, ne lauku māju vai vasarnīcas, kad nokļūstu tur, man veidojas neizskaidrojama mājīguma sajūta.

Ventspilī "Vasarnīca" ir bijusi vienu reizi, un man patīk sajūta, kad dodies uz Kurzemi — lai tiktu pie kurzemnieku sirdīm, nepieciešama sava veida pārvarēšanas sajūta. Ja esi no malas, par savējo kļūt faktiski nav iespējams. Bet vienā brīdī viņi notic tev, tu notici viņiem, kaut kas ir pārvarēts, un tad ir ļoti laba sadarbība, tai skaitā ar publiku.

Kā tu raksturotu šī gada festivālā izraudzīto programmu?

Tā ir visdažādākajām gaumēm, daudzveidīga un piesātināta.

Par pirmo koncertu, kur skanēs arī Stīva Reiha "Tuksneša mūzika", — 20. gadsimtā ir tik daudz stilistisko centru, un tos visus nav iespējams vienā festivālā parādīt, taču šie trīs vārdi — Ligeti, Berio un Reihs — ir ļoti spilgtas personības, kas atrodas gadsimta mūzikas virsotnēs. Protams, vēlējāmies atklāšanā iekļaut arī latviešu mūziku, tāpēc skanēs Santas Ratnieces smalkais klavierdarbs "Muqarnas".

Skrjabina "Prometejs", ko atskaņosim festivāla otrajā vakarā, ir grandiozs vēlīnā romantisma simfoniskais meistardarbs. Savukārt "Vasarnīcas" noslēgumā būs neparastā kanādiešu mecosoprāna Emīlijas D'Andželo koncerts. Latvijas klausītāji viņu līdz šim nav iepazinuši, taču gan jau būs dzirdējuši, ka D'Andželo patiesi ir spilgta skatuves māksliniece.

Tāpat katru gadu ir padomāts arī par jaunāko paaudzi: festivālā pirmuzvedumu piedzīvos Lienes Gravas un Artūra Dīča dejas izrāde jauniešiem ar Riharda Zaļupes mūziku "Tīklā", bērniem būs iespēja noskatīties muzikālo pasaku "Kaķpēdiņu skola" pēc ventspilnieka Herberta Dorbes pasakas motīviem, un tiks rīkota arī muzikālā darbnīca.

Vai klausītājs ir gatavs 19. augusta programmai jeb festivāla pirmajam koncertam?

Starp citu, dažkārt arī pats piederu pie tās publikas daļas, kas dodas uz koncertu, lai dzirdētu pavisam zināmu skaņdarbu. Tad esi māju sajūtā, iekšēji dungo līdzi kādai skaņdarba tēmai, salīdzini ar citu interpretāciju. Tas ir visnotaļ interesanti. Bet ja visu laiku spēlēsim un piedāvāsim publikai to, ko visi jau zina, mēs nekad neattīstīsimies. Tas, vai publika ir gatava — droši vien atnāks tie, kurus interesē programmā iekļautie darbi un tāda mūzika, ko atskaņo ļoti reti. Ja pats nebūtu šī koncerta dalībnieks, noteikti ietu uz šādu koncertu.

Savukārt atgriežoties festivāla vēsturē — vai ir kāda īpaši spilgta koncertprogramma, kas palikusi dziļā un siltā atmiņā?

Katra "Vasarnīca" atstājusi kādu spilgtu zīmogu. Ja jānosauc brīži, kur pats esmu izjutis lielāko gandarījumu, tad manas festivāla virsotnes būtu Edgara Mākena "Vējš vītolos" jauniešiem un simfodžeza koncerts ar Lindu Leen un Gintu Pabērzu. Toreiz spēlējām Djūka Elingtona "Hārlemu", un bija arī kolosāls Kārļa Vanaga jaundarbs.

Vai orķestra un diriģenta pusē var just, ka mūziķi programmā jūtas īpaši labi?

To var just no mēģinājuma pirmās minūtes. Tāpat kā orķestris var just diriģenta degsmi pret iestudējamo darbu, diriģents jūt orķestra aizrautību. To nevar aprakstīt vai skaidrot, bet sajūtu līmenī tas ir nepārprotami.

Runājot par tavu karjeru kopumā: klarnetists un diriģents. Kas abos ampluā ir bijusi tava izaicinošākā koncertprogramma?

Abos gadījumos izaicinājuma moments ir saistīts ar īsu gatavošanās periodu. Kā klarnetists atceros somu komponista Sebastiana Fagerlunda koncertu.

Tas, par ko savulaik saņēmi Lielo mūzikas balvu?

Jā, kaut kā izpeldēju. (smejas) Atceros, ka piedāvājums nāca pavasarī, savukārt vasarā jau bija koncerts. Diezgan avantūriski tam piekritu, pat neredzot notis, vien paklausījos ierakstu. Likās ļoti liels izaicinājums — kāpēc nē? Bet toreiz biju piemirsis, ka līdz vasarai ir daudz citu projektu. Tajā pašā vasarā bija paredzēts arī ģimenes ceļojums uz siltajām zemēm. Tā bija reize, kad pludmales sauli vēroju caur viesnīcas logu, jo bija jāapgūst skaņdarbs. Atzīšos, ka vienā mirklī pat sniedzās roka pēc telefona, lai zvanītu diriģentam un teiktu, ka tomēr nepaspēšu. Tomēr kaut kā tiku tam pāri.

Arī kā diriģentam — ļoti īsā brīdi, teju iepriekšējā vakarā, bija nepieciešams sagatavot programmu. Tas notika festivālā "Šalc". Saslima diriģents, bet ar piezīmi, ka visticamāk līdz koncertam būs izveseļojies. Toreiz festivāla vadība lūdza novadīt pirmo mēģinājumu, lai neiet zudumā laiks, jo mūziķi bija sabraukuši no visdažādākajām vietām. Pēc pirmā mēģinājuma atnāca ziņa, ka diriģents tomēr nebrauks. Un tad vairs nebija atpakaļceļa. Arī toreiz bija ļoti silta, skaista vasara, tā bija Liepāja, kur ir brīnišķīga jūra un daudzas iespējas atpūsties. Un kamēr citiem bija festivāla garša, dienām un naktīm sēdēju viesnīcā pie partitūrām.

Droši vien vēl neesi paspējis diriģēt visu, ko esi iecerējis. Vai vari nosaukt mūziku, ko noteikti gribētu dzīves laikā atskaņot?

Labāk šo sarakstu neatklāšu. Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir ļoti mainīgs. Pēdējā laikā man veidojas pārliecība, ka ne vienmēr vajag tiekties nospēlēt vai nodiriģēt visus tos skaņdarbus, kas ir ļoti mīļi. Vajag būt stipri paškritiskam, izvēloties repertuāru. Man, piemēram, ļoti patīk Riharda Štrausa "Salome". Un ko — tagad iešu lūgt, lai ļauj diriģēt? Pašreiz labāk gan man un pārējiem būs, ja pie šī darba neķeros.

Saraksts patiešām ir ļoti mainīgs — cītīgi un mērķtiecīgi to papildinu un uzlaboju. Šobrīd manu ieceru tabula ir tik plaša, ka vajadzētu divu diriģentu dzīves, lai to realizētu. Tas ir labi, jo no tā visticamāk izfiltrēsies tas, kas patiešām ir jāizdara. Katrs skaņdarbs atradīs īsto vietu un laiku. Vai arī pienāks īstais brīdis, kad skaņdarbu izsvītrot no saraksta — tas nav man paredzēts.

Kas tev šobrīd interesē mūzikā?

Nevaru atraut sevi no programmām, kam šobrīd gatavojos. Tajā esmu pilnībā iekšā un ziedoju sevi tam, lai uzsūktu un izprastu. Tad tas beigsies un iešu nākamo ceļa posmu. Par klarneti runājot, jau ir ļoti daudz nospēlēts, un atzīšos, ka šobrīd mācos tikai to, ko kāds pasūta. Nepiepildītais sapnis, kurš, cerams, reiz piepildīsies, ir nospēlēt Džona Koriljano Klarnetes koncertu.

Kā sākās tavs mūziķa ceļš?

Domāju, ka mans stāsts īpaši neatšķiras no citu mūziķu stāstiem. Mūzikas skolā sāku spēlēt instrumentu. Tad bija skolas orķestris un vienu brīdi arī bigbends. Iespējams, tobrīd dzima lielāka interese par džezu. Pēc tam ansambļi, skolas kolektīvi, sekoja akadēmija, apmaiņas programma, meistarklases, koncerti, pirmais darbs, otrais darbs, kamermūzikas programmas, soloprogrammas, ieraksti. Aktīvs darba process.

Par diriģēšanu runājot — vienā brīdī tā, iespējams, bija nepieciešamība. Varbūt tāpēc, ka ļoti agrā vecumā sāku spēlēt skolas orķestrī, tāpēc sirds pietuvojās orķestrim kā mehānismam, kā radošu personību kopumam. Atkal stājos akadēmijā bakalaura programmā, pēc tam maģistrantūrā. Un viss ceļš diriģēšanas pasaulē bija tieši tikpat pakāpenisks.

Runā, ka nodarboties ar diriģēšanu labāk sākt tad, kad jau esi sasniedzis zināmu briedumu. Bet, piemēram, Mūzikas akadēmijā to var apgūt arī uzreiz pēc vidusskolas.

Tas ir uzskats no senākiem laikiem, un nedomāju, ka tas ir pareizs. Diriģēšana ir ļoti individuāls ceļš: vienam nevajadzētu iet pie kolektīva agrāk par, piemēram, 30 gadu vecumu — līdz brīdim, kad cilvēks uzsūcis ne tik daudz muzikālās zināšanas, cik dzīves pieredzi, kā komunicēt ar citām radošām personībām. Cits ir gatavs 18 gadu vecumā. Manuprāt, šeit nav vienas pareizās formulas.

da ir diriģenta un atskaņotājmākslinieka mijiedarbe tavā dzīvē? Pie visa šī esi arī docents Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Sākot spēlēt orķestrī tik agrā jaunībā un pēc tam arvien augstāka līmeņa kolektīvos, veidojas izpratne par ansambļa un orķestra spēles kultūru, un tas pēc tam ļoti palīdz arī diriģējot. Neskatoties uz to, vai spēlēju vai diriģēju, mana attieksme pret skaņdarbu nevar būt dažāda, jo virsuzdevums ir nemainīgs.

Bet spēlēšanai un diriģēšanai kā procesam praktiski nav nekā kopīga. Diriģents nerada skaņu. Ja kādreiz saka, ka orķestris ir diriģenta instruments — tā ir aplamība. Tas nav nekāds instruments, tie ir dzīvi cilvēki, radošas personības. Un viņiem ir jādod impulss, viņos ir jāieklausās, jāpalīdz, jākoordinē.

Spēlējot orķestrī — no tā, ko nosaucu, paliek vien ieklausīšanās. Pārējais ir otrādi — jāiekļaujas, jāuztver impulss, jāpakļaujas pārējo koordinācijai, jāpielāgojas. Līdz ar to tie ir divi pilnīgi pretēji procesi. Risks, izkāpjot no orķestra un sākot diriģēt, ir pārāk dziļi palikt orķestranta domāšanā. Jā, ir jāieklausās, bet tev jāizrāda iniciatīva.

Pedagoģija šajā visā pa vidu — manā ieskatā tas nav nekas cits, kā vien dalīšanās savā pieredzē ar audzēkņiem. Pedagoģija piespiež vārdiski noformulēt to, ko nereti daru intuitīvi. Tas, ko esmu atradis par sev ērtu esam, pat neapzinoties. Lielai daļai audzēkņu nederēs, ja nospēlēšu priekšā. Pārsvarā palīdz izskaidrojums. Un tur man pašam ir ļoti jāiedziļinās, jo tā ir mana pieredze, ko esmu uzsūcis un atradis. Ir daudz dažādu pedagoģijas stilu, bet metodika ir jāpārzina.

'Stāvēšana uz vietas nav iespējama'. Saruna ar diriģentu Gunti Kuzmu
Foto: Publicitātes foto

Kā tu raksturotu savu ilggadējo sadarbību ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri?

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir mana pirmā darbavieta. Augustā būs mana 20 gadu darba jubileja. Tāpēc varu teikt, ka šis orķestris ir ietekmējis mani gan kā klarnetistu, gan vēlāk kā diriģentu un visu šo laiku arī kā mūziķi kopumā. Sāku šeit strādāt 2002. gadā uz pusslodzi kā otrais klarnetists, tolaik biju pirmā kursa students Mūzikas akadēmijā. Pēc tam kļuvu par klarnešu grupas koncertmeistaru, un 2014. gadā – par diriģenta asistentu. Vēlāk tika noņemts vārds "asistents". 20 gadi, kuros esi saistīts ar vienu kolektīvu, protams, ir noteicoši cilvēka muzikālajā un profesionālajā domāšanā. Manuprāt, process nekad nav vienā virzienā. Gribu cerēt, ka arī pats esmu piedūris pirkstu orķestra evolūcijas procesā.

Un kādā zīmē apstājas tava sadarbība ar šo kolektīvu?

Rudenī oficiālās darba attiecības pārtraucam, uzsākšu darba gaitas Liepājas Simfoniskajā orķestrī kā galvenais diriģents. Kādā zīmē? Droši vien daudzpunktē, jo ir daži projekti, kas jau sen ieplānoti un ko diriģēšu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Septembrī tā ir cikla "Simfoniskais hits ar Goran Gora" programma ar Vaska un Perta mūziku. Savukārt gada nogalē gaidāms operetes "Kandids" iestudējums.

To pārliecinoši varam saukt par jaunas nodaļas sākumu. Kādus mērķus esi izvirzījis sadarbībā ar Liepājas Simfonisko orķestri?

Mani galvenie mērķi ir censties no koncerta uz koncertu doties līknē, kas virzās augšup, un kopīgi iekarot jaunas mākslinieciskās virsotnes. Lai cik tas vienkārši skanētu — arī vienmēr gūt prieku no muzicēšanas procesa. Neticu iespējamībai stāvēt uz vietas — vai nu ir progress, vai regress, tāpēc jāpieņem, ka attīstības līkne vienmēr būs mainīga. Cik ļoti jāprot priecāties par uzvarām, tikpat veselīgi jāmācās uztvert neveiksmes, lai no tām atspertos jaunam lēcienam. Uz vietas stāvēšana nav iespējama, vismaz manā mūziķa dabā tāda neeksistē.

Raksts publicēts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Tags

Guntis Kuzma Ventspils koncertzāle Latvija Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Liepājas Simfoniskais orķestris LNSO vasarnīca
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form