Viņa, skaista un trausla, dzied uz skatuves kādā Rīgas centra nama pagalmā. Tā ir populārā ukraiņu dziedātāja un modele Luna, īstajā vārdā Kristīna Gerasimova. Pirms sešiem gadiem modes medijs "Vogue" rakstīja par viņas 90. gadu inspirēto stilu un nosauca viņu par Ukrainas muzikālās revolūcijas seju. Šodien viņa ir sirēna, kas koncertos nepagurusi sauc pēc miera un brīvības savai dzimtenei.

31 gadu vecā Gerasimova ir dziedātāja, dziesmu autore, modele un fotogrāfe. Kopš 2016. gada viņa producē savu muzikālo projektu "Luna" un ir izdevusi četrus studijas albumus un divus EP jeb minialbumus. Viņas 2018. gada albums "Заколдованные сны" izdošanas nedēļā "iTunes" ieņēma otro vietu starp visvairāk klausītajiem albumiem Ukrainā. Viņa pati savu mūziku raksturo kā "sirsnīgu popmūziku" ar 90. gadu un millenium nostalģijas devu.

"Delfi" bija iespēja satikt dziedātāju, lai runātu par mūziku un karu, mākslinieka lomu tumšos laikos un, protams, Ukrainas nākotni.

Kāds ir jūsu viedoklis par māksliniekiem, kas cenšas palikt neitrāli un nenostājas nevienā konflikta pusē?

Nav pat tā, ka neatbalstu viņus, es vienkārši to nesaprotu. Vairāku pazīstamu krievu mākslinieku daiļrade man šķiet pilnīgi nepieņemama. Mani sāpina, ka mākslinieki, ar kuriem esi bijis pazīstams, kuru mūziku esi klausījusies un mīlējusi, kuru dziesmas ir iedvesmojušas meklēt savu iekšējo brīvību, ir vai nu padevušies bailēm, vai nav vienkārši atraduši sevī spēku.

Tomēr šīs pārdomas esmu noslēgusi un izlēmusi - ir labi, ka esmu otrā pusē. Taču, jā, man ir nepatīkami redzēt, kā krievu mākslinieki, ar kuriem vēl pavisam nesen bijām draugos un komunicējām, tagad vienkārši ignorē karu un turpina uzstāties Krievijā. Turklāt saņemtie honorāri nenonāk labdarībai, bet vienkārši tiek pelnīts dzīvei un attīstībai. Kādai attīstībai un kur? Aiz dzelzs priekškara?