Uzvaras pieminekli un tā apkārtni fotogrāfs Arnis Balčus iemūžina jau vairāk nekā 10 gadu. Pirmo reizi uz 9. maija svinībām fotografēt viņš devies 2008. gadā, bet 2016. gadā iznāca viņa grāmata "Victory Park" (Uzvaras parks), kurā mūsu sabiedrībā sarežģītā vieta skatīta plašākā kontekstā – no ordeņiem apkārtiem večukiem līdz netālu esošās viesnīcas bezpersoniski neitrālajām vannasistabām. Balčus iepriekš bijis viens no tiem, kas teica – pieminekli nojaukt nevajag, tomēr nu domas manījis. "Šoreiz nedrīkstam nomīzt," viņš saka. "Ir vajadzīga šī simboliskā uzvaras sajūta," uzskata fotogrāfs.
Tomēr piemineklis nav vienīgais iemesls mūsu sarunai. Maija izskaņā sācies Arņa Balčus un mākslinieces Elīnas Semanes rīkotais "Rīgas fotomēnesis", kas no vērienīga fotogrāfijas nozares pasākuma kļuvis par izaicinošu un starpdisciplināru laikmetīgās mākslas notikumu. Pēdējo gadu laikā festivāls plašākas sabiedrības uzmanību piesaistījis gan ar fotoizstādi un performanci kapos, gan ar instalāciju – jēlas gaļas gabalu Avotu ielā, rosinot diskusijas par mākslas robežām, normām un brīvību. Šogad "Rīgas fotomēneša" tēma ir dekadence, tā programmā būs septiņas izstādes, notiks performances, bet jaunums būs Dekadences mūzikas festivāls, kas notiks 26. un 27. maijā Tallinas ielas kvartālā, pasākumu norises vietā "Tu jau zini kur".
Tu biji viens no tiem, kas teica, ka Uzvaras pieminekli nevajag nojaukt, bet tad mainīji domas. Rakstīji "Facebook", ka šoreiz nedrīkstam nomīzt. Kas mainījās?
Mums ir gara nomīšanas vēsture. Tā nāk no mūsu kalpu tautas gēna kopā ar pazemību, pašapziņas trūkumu, dirsā līšanu, divkosību un tā tālāk. Mums trūkst uzvaru. Mēs mūsu vēsturi neesam būvējuši uz uzvarām. Lai gan mēs to varētu. Piemēram, glorificēt 1918. un 1919. gadu. Tomēr pārsvarā mūsu atceres dienas ir balstītas uz ciešanām. Nojaucot Uzvaras pieminekli, mēs iegūtu
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Abonē un lasi vairāk:
LASI VĒL
