Recenzija par filmu. Viena pilsēta, viena upe, nevienas īstas izvēles

"Pilsēta pie upes" (jeb "Piļsāta pī upis") ir neparasta filma Latvijas kino kontekstā, un tam ir dažādi iemesli. Viens no tiem, nenoliedzami, ir filmas valodiskais skanējums: dzirdēt latgaliešu valodu no lielā ekrāna Latvijā nav bieža iespēja, it sevišķi, ja tā plūst kopā ar vācu valodu, latviešu valodu, idišu. Filma par vārdā nenosaukto pilsētu pie upes kaut kur Latvijas teritorijā pirmo reizi ar skatītājiem satikās ļoti konkrētā pilsētā pie upes – Krāslavā, kur šī gada 11. janvārī tā piedzīvoja pirmizrādi, otrā pirmizrāde bija Rīgā 15. janvārī, kas arī ir neparasti, bet režisora Viestura Kairiša gadījumā pašsaprotami: viņam svarīgākais ir parādīt filmu visupirms cilvēkiem, kuriem tā ir veltīta un kas ir piedalījušies tās veidošanā. Un vēl filma ir neparasta Latvijas kino kontekstā ar tās vieglumu, runājot par sarežģītu periodu Latvijas vēsturē, par kuru jau ir runāts tik daudz, ka reizēm liekas – ko vēl var pateikt jaunu? Bet var, un var arī pateikt citādi to, kas varbūt jau ir zināms.

Un vēl filma ir neparasta Latvijas kino kontekstā ar tās vieglumu, runājot par sarežģītu periodu Latvijas vēsturē, par kuru jau ir runāts tik daudz, ka reizēm liekas – ko vēl var pateikt jaunu? Bet var, un var arī pateikt citādi to, kas varbūt jau ir zināms.

Filma ir balstīta trimdas latviešu rakstnieka Gunara Janovska romānā "Pilsēta pie upes", kas publicēts 1989. gadā, un tā stāsta par Ansi, jaunu vīrieti, kurš dzīvo nenosauktā Latgales pilsētā pie upes. Šajā pilsētā ir viss, kas vien ir nepieciešams. Ir baznīca kalna galā, uz kuru ved taisns ceļš, ir galvenā pludmale, kurā visi tiekas, ir kultūras nams jeb vienības nams, ir pilsētas izpilddirekcija, kas arī regulāri maina nosaukumu, ir kuģis, kas, mainoties varām, maina savu nosaukumu, un ir ebreju tirgotāja Bernšteina bodīte, kurā iespējams iegādāties visu, ko vien vajag.

Ir arī aptieka, kāds krodziņš un meži apkārt pilsētai, un ir pati upe. Starp šīm vietām vissvarīgākās ir kuģis un baznīca, jo tās abas vienā vai citā veidā sasaista dažādas pasaules. Filmas sākumā Ansis atgriežas mājās pie sava tēva, kurš ir uz slimības gultas.

Ansis sāk strādāt kā daiļkrāsotājs – viņš krāso uzrakstus, ielu nosaukumus, norādes, visu, pēc kā vien pilsētā ir vajadzība. Bet Ansis pats arī sapņo būt par gleznotāju, un Ansim savā ziņā ir arī jāizvēlas starp divām sievietēm. No vienas puses, viņa sirds ilgojas pēc Bernšteina meitas, brīvdomīgās Ziseles, kuru gan tēvs negrib Ansim "dot", jo Ziselei esot liela nākotne un brūtgāns Prāgā. Uz pilsētu pie upes pārceļas arī latviešu meitene Naiga ar savu ģimeni, tēvu, kurš ir aptiekārs, un pēc viņu komiskās iepazīšanās Naiga visnotaļ pārliecināti tiecas pēc Anša sirds. Tikmēr fonā notiek varas maiņas, kā zinām no vēstures, sākas Otrais pasaules karš, un Latgale, arī Latvija plašākā ziņā vairs nav tā pati vieta, kas bija pirms kara.