Kārtējo reizi viesojoties Rīgas Zooloģiskajā dārzā, portāls Delfi šonedēļ uzmanību koncentrēja uz zebrām – skaistām un graciozām, bet arī ziņkārīgām un histēriskām būtnēm.
Šobrīd viņas ir divas - Mērija un Vaka-Vaka (viņu var atšķirt pēc platākām svītrām); abas jaunās skaistules pirms diviem gadiem Rīgā ieradušās no Reinas zoodārza Vācijā.
Vaka-Vaka savu vārdiņu ieguvusi, pateicoties Šakirai - viņa ir dzimusi 2010. gada jūnijā, kad DĀR notika pasaules čempionāts futbolā, bet kolumbiešu dziedātāja izpildīja čempionāta himnu ar šādu nosaukumu. Savukārt Mērijas pilnais vārds ir Mērija 455, jo viņa ir 455. reģistrētā Mērija, kas jebkad dzimusi pasaules zoodārzos.
Abas zebru meitenes sasniegušas tādu vecumu, kad varētu jau sākt pāroties, taču pagaidām viņām tas ir liegts, jo zooloģiskā dārza nodaļu vadītāji cita starpā rūpējas arī par grupu veidošanu un dzimstības regulāciju, bet šajās lietās emocijas ir liekas - plānošanai jānotiek racionāli.
Tuvākajos gados Rīgas zebru saimi plānots palielināt līdz četrām mātītēm un vienam tēviņam, kad būs uzbūvēta jaunā zebru māja (kā zināms, pagājušajā gadā traģiskā negadījumā nodega zebru māja, un ugunsgrēkā bojā gāja viens tētis un divas mammas, no kurām viena gaidīja mazuli).
Tālākos zoodārza plānos ietilpst arī Āfrikas savannas mītne - tā būtu kompleksā ekspozīcija, kad vienuviet varētu apskatīt zebras, žirafes, antilopes, huzārpērtiķus un citus zvēriņus.
Arī savvaļā zebras visai labprāt draudzējas ar citu sugu dzīvniekiem, taču šādas draudzības iemesls pirmām kārtām ir drošība. Zebras dzīvo tikai Āfrikā, kur bieži vien manāmas kopā ar gnu antilopēm un strausiem, ar kuriem kooperējas, jo strausiem ir labāka redze, bet antilopēm - dzirde.
Viens no lielākajiem zebru draudiem ir lauvas, jo viņām patīk tāds liels medījums, no kura var pārtikt visai ilgu laiku. Savukārt malu medniekus interesē zebru strīpainā āda, no kuras bagātnieki gatavo ļoti skaistus paklājus.
Tomēr nomedīt zebras nav viegli - kad pirms vairāk nekā 100 gadiem tika aktīvi izķertas savvaļas zebras, mednieki atzinuši, ka tās ir pat bīstamākas par lauvām - savus mazuļus tās aizstāv ar lielu spēku, gluži kā zirgi uzbrucējam sperot ar pakaļkājām.
Zebras ir izteikti bara dzīvnieki; viņu migrācija, lai atrastu jaunas ganības, ir saskaņota un sinhrona. Jauni bari lielākoties veidojas no "vecpuišu klubiņiem" - tēviņu bariem, kuri palikuši bez mātītēm, tāpēc meklē jaunas iespējas, kā izpildīt savu galveno misiju - turpināt dzimtu.
Dabā gan tēviņi un mātītes dzimst apmēram vienādā daudzumā, tomēr parasti notiek tā, ka uz vienu tēviņu ir vairākas mātītes, bet pārējie tēviņi tikmēr paliek bešā (gluži kā pie musulmaņiem). Baru vada ērzelis, bet ir arī alfa-mātīte - galvenā sieva, kas regulē attālumu, cik tālu ir jāklejo (atkarībā no zāles un dzeramā ūdens tuvuma).
Lai gan, gluži kā cilvēki, arī zebras mīl viena ar otru pakašķēties, barā ir stingri noteikta hierarhija - ja kāds dzīvnieks uz laiku tiek nošķirts, viņam ir ļoti grūti barā atgriezties, jo cīņa par "vietu zem saules" ir ļoti nežēlīga. Viens otra dzīvību var apdraudēt arī, piemēram, tēvs ar dēlu. Dabā ir iespējams kādam aiziet malā no bara, bet zoodārzā šāda iespēja ir ierobežota, tāpēc, ja rodas konflikts, zebras ir jānošķir, lai agresors netiek klāt pārējiem.
Zebras dzīvo 25 līdz 30 gadus, bet bērnus dzemdē ik pēc viena līdz trijiem gadiem - tas saistīts ar dažādu mātīšu fizioloģiskajām īpatnībām, jo dažas ir gatavas atkal meklēties gandrīz uzreiz pēc dzemdībām, turpretī citām ir nepieciešams ievērojami ilgāks intervāls.
Kā stāsta zebru galvenā aprūpētāja - Nagaino dzīvnieku nodaļas vadītāja Anna Mackeviča, zebras ir ļoti ziņkārīgi dzīvnieki, bet vienlaikus arī tramīgi un histēriski. Satraukuma brīdī, piemēram, ja aplokā ienāk kāds svešinieks, viņas var sākt mežonīgi skriet, līdz kaut kur ietriecas. Nagaiņiem vispār briesmu brīdī ir "klapes uz acīm", tāpēc skriešana var beigties arī ar lauztu kaklu.
Anna zebras sauc par "žogu dzīvniekiem", jo viņu uzvedība, soļojot gar aploka žogu un ubagojot barību, ir visai monotona. Lai gan zināms, ka tas ir aizliegts, zoodārza apmeklētāji šo situāciju izmanto, lai pabarotu viņas ar āboliem vai burkāniem.
Atšķirībā no, piemēram, žirafēm zebras nav par kūtru, lai noliektu galvu un no zemes uzlasītu cepumiņus vai maizes gabaliņus. Lai gan zoodārza darbinieki pret dzīvnieku barotājiem nekaro agresīvi, reizēm tomēr var izcelties kāds kašķis, turklāt izrādās, ka par mūsu pašu dzīvnieku mīļotājiem nekaunīgāki ir tūristi.
Kas attiecas uz zebru tipiskāko iezīmi - viņu strīpām, zinātnieki ir pierādījuši, ka zebras ir melnas ar baltām svītrām, nevis otrādi. Pētījumi embrionālā attīstības stadijā ir parādījuši, ka augļa fona krāsa ir melna, bet baltās svītras parādās nedaudz vēlāk.
Tiesa, Rīgas zebru aprūpētāji neapgrūtina sevi ar šo jautājumu, bet zina stāstīt, ka melnbaltajām svītrām, kuru skaits var būt tuvu 300, ir ļoti būtiska nozīme - tas ir gan maskēšanās tērps; gan pazīšanas zīme gluži kā pirkstu nospiedumi (tā mazuļi atpazīst savas mammas); gan īpašība, kas savējiem liek turēties kopā, bet mulsina ļaunās lauvas vai cece mušas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
