Ne īsti latviešu, ne kāda cita. Kādā valodā runā jaunieši?

Brauciens autobusā. Iekāpj divas jaunietes – apmēram vidusskolas vecumā. Un tad nu viena pusbalsī saka otrai: "Bet, laik, es vispār nezinu, vai gribu iet. Ai mīn, tur nebūs tā vaiba, kas parasti, gan jau?"
"Gerll, vat dū jū mīn?"
"Nezinu, tas būs tik akvārd, ja iešu viena pati."
"Ai gess, mazliet, bet, nu, es tavā vietā čista ietu."
"Bet nu laikam es varētu līvot, ja nebūs fan."
"Tak jā. Vienkārši aizej."
Un tad šī saruna "izkāpa" no 21. autobusa un aizsteidzās Rīgas ielās. Aizies viņa vai neaizies? Vai aizies, bet līvos, ja nebūs fan? Bet kur un kā aiztecējusi latviešu valoda? Kā jaunieši runā mūsdienās, un kā to vērtē latviešu valodas eksperti un paši jaunieši?

Vai tagad sliktāk?

"Katra paaudze nāk ar kaut ko jaunu – tai gribas atšķirties. Savā ziņā tas ir kā protests – viņi cenšas citādi ģērbties, citādi uzvesties. "Pastāvēs, kas pārvērtīsies" – viņi būs tie, kas mainīs pasauli. Protams, tas izpaužas arī valodā. Tā ir bijis visos laikos," stāsta Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas fakultātes prodekāne Dite Liepa. Viņa min, ka, piemēram, pirms četrdesmit un vairāk gadiem slengs bija balstīts krievu un nedaudz vācu valodā. "Daudzās ģimenēs bija pilnīgi normāli teikt "ķēķī stāv kartufeļi (kartupeļi) ar zosti", "ausgusts (izlietne) jāizmazgā", "vajadzētu jaunas gardīnes (aizkarus) nopirkt".

Padomju okupācijas laiks atnāca ar milzīgu sovetismu slāni – krievu valodas aizguvumiem. Teica "cik ir laiks" (no krievu valodas "сколько время"). Vēl "uborščicas" (apkopējas), "kāda tev ir stafka? (stundas likme)". No vāciskajiem vārdiem mēdza teikt, piemēram, "fāteris ies uz šanci" (tēvs ies uz darbu). Arī vide bija tāda, kas sekmēja krievu valodas ienākšanu un lietojumu, piemēram, nosaukumi – kinoteātris "Pionieris", "Udarņik". Lamuvārdi uz ielas un sabiedriskajā transportā, pēc ekspertes domām, gan skanējuši mazāk. "Rupji lamājoties, varēja saņemt sodu par sabiedriskās kārtības graušanu. Tagad var skaļi lamāties kaut vai tramvajā. Demokrātija mums ir devusi iespēju atklāti domāt un runāt, ir padarījusi mūs ļoti brīvus mūsu uzskatos un valodā. Zinām, ka varam publiski nolamāties un par to nekas nebūs.

No padomju laikam par ilgdzīvotāju var uzskatīt vārdu "bulciņa". Man vēl tagad studenti saka: "Kā mēs bez bulciņām!". Un es saku, ka tā nevajag teikt, bet man atbild: "Nu, tur mēs jums nepiekrītam!" Bulka svin savu uzvaras gājienu."