Foto: Privātais arhīvs
Runā, ka dzīve tā pa īstam sākas tikai pēc 25 gadu sliekšņa pārkāpšanas, taču rīdziniece Ketija Birzule par šo apgalvojumu varētu pastrīdēties. Iespējams, daļa viņu atceras kā jauno burātāju, kas zem Latvijas karoga startēja Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs, taču neilgi pēc pasaules mēroga meistarsacīkstēm viņa pieņēma lēmumu šim sporta veidam pielikt punktu. Nu Ketija buras nomainījusi pret driftu, lidmašīnu skrūvēšanu un meitiņas audzināšanu, nemaz neslēpjot – lai gan hroniskā laika trūkuma dēļ, ja varētu, labprāt neietu dušā, par šo dzīvi viņas sirds gavilē.

Ja Ketijai sevi vajadzētu raksturot trīs vārdos, viņa izvēlētos šos: autosports, mērķi un neatlaidība. Viņa ir ne tikai drifta braucēja un mamma gadu vecajai Reičelai, bet arī maģistrantūras studente aviācijas transporta nozarē, kas strādā pilnas slodzes darbu profesijā. Vēl paralēli Ketija ar dzīvesdraugu Dāvi attīsta automašīnu pārbūves biznesu. "Tuvākie mēdz teikt, ka vēl man atlicis tikai aizlidot kosmosā – pārējās visas ailītes ir aizpildītas. Visu pārējo daru un vēl reizē," viņa teic ar smaidu.

Visu labu, burāšana!


Ar sālsūdeni un piekrastes vēju matos Ketija pavadījusi visu bērnību. Deviņu gadu vecumā burāšana kļuva par vienu no galvenajiem mazās meitenes dzīves fokusiem un saglabāja šo pozīciju vairāk nekā 10 gadu garumā. Taču neilgi pēc 2016. gada olimpiskajām spēlēm Ketija pieņēma lēmumu profesionālās gaitas beigt. "Globāli skatoties, jebkura sportista augstākais un cēlākais mērķis ir nonākšana olimpiskajās spēlēs. Protams, var iet detalizētāk – olimpiskajās spēlēs iegūt kādu konkrētu vietu, taču augstākā latiņa tā tomēr ir un paliek," stāsta Ketija. "Es aizbraucu, piedalījos, redzēju, kā tur viss notiek, taču drīz pēc tam sapratu, ka dzīvē var pamēģināt arī kaut ko citu. Vienmēr esmu teikusi, ka laiks mums tomēr ir dots tik, cik ir, un katrs pats var izvērtēt, cik lietderīgi un kādiem mērķiem to iztērēt. Tur savus mērķus sasniedzu, tāpēc nolēmu – ir laiks jaunam dzīves etapam. Nākamajai dzīvei, tā teikt!"

Profesionālais sports ir skarbs – traumu dēļ sportisti bieži tiek izmesti no laivas, taču pārējie, kuriem Dievs devis labu veselību un stipru garu, parasti turpina spodrināt talantu līdz loģiskam noslēgumam. Kā atzīst Ketija, deviņu gadu vecumā viņai patiešām šķitis, ka pasaules ūdeņos burās vēl ilgi, taču dzīve pati parādījusi, ka iespējami vēl citi scenāriji. "Nevarētu sacīt, ka nesapņoju turpināt – vienkārši nomainījās dzīves apstākļi. Protams, mēs visi varam teikt, ka ir mērķi un vēlamies tos sasniegt, taču nevaram zināt, kā būs pēc dienas, gada vai 10. Gribas skatīties nākotnē un teikt: "Jā, es uzvarēšu, es aizcīnīšos!" Taču patiesībā neviens nevar pateikt, vai tas tiešām notiks."

Ketija Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs.


"Latvijas mērogā sports tomēr ir sirdsdarbs," pārdomās dalās Ketija. "Algas ir tādas, kādas tās ir. Varbūt ar burāšanu var nopelnīt, taču, lai tā tiešām notiktu, jāiegulda ļoti, ļoti daudz līdzekļu. Pieļauju, ka tad būtu vairāk interesējusies par ārvalstu sponsoriem. Vasara diemžēl mums arī ir tikai trīs mēnešus, un tas nozīmē, ka pārējā laikā jābūt ārpus valsts, līdz ar to burāšanu apvienot ar pilnas slodzes darbu – diezgan nereāli. Tātad jāmeklē citi ienākumu avoti. Jāsaka milzīgs paldies manam tētim, jo viņš plānoja visus ceļojumus, treniņus. Es pat nezinu, kā viņš to izdarīja, bet – iespaidīgi!"

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!