Gribu atgūt nepaspēto. Anita, kas peldēt un braukt ar velosipēdu iemācījās 60 gadu vecumā

Ir cilvēki, par kuriem gribas teikt – viņus gadi neskar, viņi aizvien ir jauni un vitāli, proti, ar savu piemēru nomierina, ka dzīvē daudz kas var sākties pēc 40, 50, 60... Un šāds piemērs ir Anita Zālīte, kura dažādas aktivitātes sākusi izmēģināt neierastā vecumā.

"Daudz ko esmu apguvusi ļoti vēlu, jo ir tāda sajūta, ka dzīvē esmu kaut ko pazaudējusi, ka man daudz kas vēl jāpiedzīvo. Tiecos apgūt ko jaunu. Laikam ir sajūta, ka esmu kaut ko nokavējusi, gribas uzspēt [visu iespējamo], jo saprotu, ka dzīve iet uz otru pusi," teic Anita, kura vēl nesen devusies ceļojumā uz Gruziju un tikai tur atskārtusi, cik daudz būs jākāpj pa kalniem – kopā ar jauniem cilvēkiem. "Galu galā sapratu, ka manos 65 gados tas būs ļoti labs stimuls tomēr to izdarīt, un es to paveicu! Tas dod pašpārliecinātību par sevi, ceļ pašvērtējumu. Droši vien šādi kompensēju kādu savu kompleksiņu un to, ko nedabūju bērnībā. Tagad to gribas atgūt!" viņa neslēpj.

Kādēļ daudzas it kā pašsaprotamas lietas nav apgūtas bērnībā, kad to mācās biežāk? Anita nāk no daudzbērnu ģimenes un mācījusies internātskolā, kur viss nav bijis pieejams.

Bailes no ūdens veicinājis atgadījums bērnībā. "Man ir dvīņubrāļi, un, kad man bija ne vairāk kā pieci gadi, viņi mani nolika uz ceļiem upītē un turēja zem ūdens. Banāli, bet tas psiholoģiski iedzina bailes no ūdens. Arī tagad, kad jau protu peldēt, galvu zem ūdens nelieku," stāsta Anita.