Foto: Shutterstock
Centienos audzināt līderus un ģēnijus vecāki izmēģina dažādas metodes. Bet laimei un bērna psiholoģiskajai veselībai nepieciešams kaut kas pavisam cits. Kas tieši, to arī šoreiz palūkosim.

Kā portālā "Psychologies" uzsver psiholoģe, mākslas terapeite Tatjana Vaščenkova, vecāku funkcijas pēdējos 10-15 gados ir mainījušās. Prasības pret mūsdienu mammām un tētiem šodien ir daudz augstākas.

Jā, un arī bērni ir kļuvuši citādāki – ātrāki it visā. Tādi viņi piedzimst. Ātrāk attīstās, mērķtiecīgi visu apgūst, jūt daudz smalkāk… Tieši tajā arī ir jāieliek darbs, laiks, mīlestība, jāiesēj apzinātas intereses un vēlmes kustēties sēklas. Un tad nākotnē bērnu gaida brīnišķīgi tavu pūliņu augļi.

Psiholoģes deviņi padomi, lai tavs bērns izaugtu patiešām laimīgs!

Esi bērnam interesants

Ja tu savā attīstībā esi apstājies, bērns uzreiz pret tevi kā avotu zaudē interesi. Proti, bērni ir labākie pieaugušo skolotāji, motivatori un iemesls, lai pilnveidotos. Neatgaiņājies no jautājumiem, kopā iepazīstiet jauno, apgūsti jaunas zināšanas un dalies ar tām ar bērnu, diskutē ar viņu. Un tad pat sarežģītajā pubertātes vecumā tu kļūsi sava bērna autoritāte.

Ar ko ir bīstams pārejas vecuma? Pusaudžus pievelk spēks un autoritāte. Un ja tā visa nav ģimenē, viņi atradīs to kaut kur citur, un visbiežāk tas būs apšaubāms vai pat bīstams avots. Autoritāti jāiekaro nevis ar sodīšanu, bet ar komunikācijas palīdzību, pateicoties atklātībai un sirsnīgumam, veidojot drošu uzticības telpu un parādot beznosacījuma mīlestību. Ja vecāka autoritāte un svarīgums krītas, bērns vienkārši "aiziet" no ģimenes vides. Un tad jau arī ir bezjēdzīgi moralizēt, stāstīt par labo un slikto, draudēt un pieprasīt. Tā jau vairs nav audzināšana, bet iziešana no bērna-vecāku attiecību rāmjiem.

Kļūsti par informācijas avotu

Foto: Shutterstock

Bērniem ir nepieciešama informācija. Te arī izskaidrojuma viņu interese par planšetēm, viedtālruņiem un citām modernajām tehnoloģijām. Vecākiem gadžeti vienkāršo dzīvi. Bet bērnus, īpaši divu, trīs gadu vecumā, ir viegli pie tiem nosēdināt, un līdz ar to arī veidojas atkarība no ierīcēm. Bēda ir tajā, ka pieeja informācijai caur šīm ierīcēm ir ļoti vienkārša, bet tas, savukārt, nozīmē, viņu vērtība ir nomināla. Pasaule kļūst nevis plašāka, bet šaurāka. Bet galvenais – kāda ir šī pasaule? Virtuāla, tātad – visai tāla no realitātes.

Pieejamība nogalina interesi. Kāda bija zināšanu vērtība vēl pirms simts gadiem? To iegūt bija grūti. Lai kaut ko panāktu informācijas laukā, kā minimums vajadzēja pastrādāt, aiziet līdz bibliotēkai, pārlasīt milzu apjomu literatūras, pārdomāt un "izvilkt" galveno jēgu. Bet tagad bērnam pietiek vien ar diviem klikšķiem, lai visu saņemtu uz paplātes, visticamāk, uz planšetes.

Tērējot maz pūļu un resursu, bērns pierod pie tā, ka pasaule viņam ir it kā parādā. Tā veidojas egoistiska patērēšanas sistēma. Reakcija uz atteikumiem vai nespēja ātri iegūt vēlamo izpaužas neizpratnē un agresijā, kas pusaudža vecumā parādās kā konflikts ar vecākiem.

Tieši tev, nevis planšetei jākļūst par jaunā un interesantā avotu. Bērnam jāskatās uz dzīvnieciņiem nevis gadžeta ekrānā, bet zoodārzā, uz kurieni viņu aizvedusi mamma un tētis. Paplašini redzesloku caur kustībām, zinātkāri. Tas viss veido komunikācijas sistēmu. Citādāk, kā gan bērns iemācīsies mijiedarboties ar pasauli, ja redzēs to tikai planšetes ekrānā?

  • Kā izaudzināt no gadžetiem neatkarīgus bērnus, lasi šajā rakstā.

Attīsti emocionālo intelektu

Foto: Shutterstock

Pat tad, kad bērns vēl ir pavisam maziņš, viņam ir jāmāca izteikt vēlmes un vajadzības. Kad bērns jau ir vecāks – pirmsskolas vecumā jeb tuvāk skolai, obligāti nosauc skaļi un pārrunā viņa emocijas, palīdzi bērnam apgūt emociju leksiku. Piemēram: "man ir skumji", "esmu izsalcis", "man nepatīk", "esmu satraukts", "esmu laimīgs". Bērns nokritis un sasities? Nesteidz apskaut un žēlot. Ļauj viņam izrādīt visu, ko viņš jūt. Šis ir milzīgs notikums viņa dzīvē. Tā tu bērnam māci komunikāciju. "Es jūtu – es runāju – tas ir droši". Lūk, šī ir svarīga domāšanas ķēdīte, kurai jāveidojas jau agrīnā vecumā, uzsver psiholoģe.

Iemācies just kopā ar bērnu. Nevis vienkārši ieslēdz viņam televizoru, bet apsēdies un paskatieties multfilmas kopā. Pavēro viņu, iesaisties sižeta līdzdzīvošanas procesā. Pēc kāda laika var atgriezties pie redzētā apspriešanas, izpētot emocionālo resursu. Padalies pieredzē: "Man bija bail, kad es bērnībā pirmo reizi skatījos šo multfilmu". Šis ir lielisks iemesls tevis iepazīšanai, citādākas pieredzes pieņemšanai.

Iemācīt bērnam izteikt emocijas ir viens no vecāku svarīgākajiem uzdevumiem. Visi aizvainojumi, kurus vēl "velkam" līdzi uz pieaugušo dzīvi, ir no tā, ka vienkārši neprotam izskaidrot to, ko jūtam un ko vēlamies. Var arī atklāties pavisam kas nepatīkams: izrādās, ka ar manipulāciju un aizvainojumu palīdzību ne visu iespējams panākt, un tas rada bezspēcības sajūtu, jēgas zaudēšanu, tā veidojas upura apziņa ("mani neviens nesaprot", "visa pasaule ir pret mani").

Mēs esam pieraduši uzskatīt: paēdis, tātad, – laimīgs. Tas ir anahronisms. Ir jāpārstāj dzīvot ķermeņa drošības sistēmā, piemirstot par jūtām, uzsver psiholoģe. Jūtu pasaules apspiešana noved pie tā, ka pusaudzis nesaprot, kas viņš ir un kas viņu interesē. Vecāki skrien pie psihologa: "Viņš neko negrib, ne par ko neinteresējas".

Tu tikai vakar viņu pirmo reizi ieraudzīji? Tu vispār esi pazīstams ar šo pa pusei pieaugušo cilvēku? Kāpēc viņš ir tik noslēdzies sevī? Tāpēc, ka tu viņā neieklausījies, neļāvi izteikt jūtas, neinteresējies par viņa domām, neļāvi pieņemt lēmumus, pazemoji un uzspiedi savu, neieklausījies viņa vēlmēs. Bet tagad tu gribi, lai viņš vienatnē kļūst pieaudzis un mistiskā veidā visu iemācās, vienā dienā pēc sirsnīgas sarunas vecākiem? Diemžēl, nekas nesanāks.

  • Par to, kas ir emocionālais intelekts un kā to skaidrot kontekstā ar bērna negatīvajām emocijām uzzini šeit.

Nesamaini dvēselisko pret materiālo

Foto: Shutterstock

Mūsdienu vecāki nevar daudz laika pavadīt ar bērniem un šo uzmanības deficītu cenšas kompensēt ar materiālām lietām: jaunām sporta kurpēm, planšetēm, rotaļlietām. No tā arī rodas izlutinātība, kaprīzes, histērijas. Patiesībā, tas ir kliedziens pēc mīlestības, pieprasījums to saņemt un izrādīt. Saņemot atteikumu apmierināt bērna "gribu" un "dod", viņš interpretē to kā "mani nemīl". Nesamaini un nejauc mīlestības izpratni un rūpes ar materiāliem aizstājējiem. Atšķir bērna jūtas no vajadzībām.

Nepavisam nav nepieciešams visu laiku pavadīt ar bērnu, tomēr ir svarīgi katru dienu izrādīt patiesu uzmanību pret viņu. Lai tā būtu tikai viena stunda dienā, toties lieliska stunda. Izvirzi sev kā noteikumu – kā minimums 12 procentus no sava ikdienas laika veltīt kaut kam jaunam: lai iegūtu kādu jaunu informāciju par pasauli, varbūt tā var būt fiziska slodze, emocijas, mūzika… Šis algoritms sniegs tev labu resursu veiksmīgai sadarbībai ar bērnu.

Klausies bērnā

Foto: Shutterstock

Katram ir jāzina, ka viņu sadzirdēs un sapratīs. Pat ja ģimenē ir septiņi bērni, katram no viņiem jābūt iespējai personīgi pakontaktēties ar mammu, vismaz stundiņu nedēļā. Laiks, kad mamma piederēs tikai viņam, kad viņš pilnībā varēs baudīt mammas uzmanību. Nosauc šo "mammas dienu" vai "mammas stundu" (un, protams, arī "tēta stundu"). Tā bērns mācās plānot dzīvi: "Es ar mammu/tēti varēšu izrunāties, tikšu uzklausīts un saņemšu padomu". Tam jāsaglabājas arī pusaudžu vecumā.

Nedrīkst ar bērnu sarunāties, vienlaikus darot savus darbus: gatavojot, kārtojot māju, gludinot, skatoties jaunumus televīzijā. Šajā gadījumā tu esi pavērsies ar muguru pret bērnu, tātad, neapzināti novēršoties no viņa problēmām un pārdzīvojumiem. Obligāti sarunas laikā ir jāskatās acīs, jāatrodas ar bērnu vienā līmenī. Lai kas arī nenotiktu, uzticības pilns acu kontakts garantē drošību.

Novērtē rīcību, nevis bērnu. Visiem ir tiesības kļūdīties, gūstot pieredzi. Visu, ko tu jūti attiecībā pret bērnu, saki pirmajā personā: "Esmu satraukts, ka tu slimo". Nesaki: "Tu, mans nabadziņš, nelaimīgais, slimais". Tā bērns saņems tikai sekundāru labumu no situācijas. Viņam ātri veidosies vienkārša ķēdīte, kā saņemt mammas mīlestību un uzmanību.

Nesaki "tu esi slikts", bet gan: "Šī tava rīcība apbēdināja ne tikai mani, bet arī audzinātāju". "Šie ir muļķīgi vārdi", nevis – "Tu runā stulbības". Novērtē rīcību, nevis pašu bērnu. Visiem ir tiesības kļūdīties, gūstot pieredzei, akcentē psiholoģe.

Ļauj bērnam baudīt bērnību

Foto: Shutterstock

Attīstošie pulciņi, gatavošanās skolai – daudzi vecāki ir ieciklējušies idejai — uzaudzināt savu bērnu par ģēniju, līderi. "Attīstošo" pulciņu skaits ir tieši proporcionāls vecāku kompleksiem, uzskata psiholoģe. 18.-19. gadsimtā nebija bēbīšu skoliņu, bet arī bez tiem radās rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki. Ļauj bērnam organiski izdzīvot savu bērnību un atrast sevi. Ja bērnu ar noslieci uz lingvistiku aizvedīs uz vingrošanu vai karatē, tas viņam var nodrošināt psihosomatiskas saslimšanas nākotnē, brīdina speciāliste. Tāpēc ieteicams vienkārši būt uzmanīgam, skatīties, kas bērnam patīk, dot iespēju pamēģināt, atbalstīt viņa intereses.

Atņemt bērnību un visu dienu noslogot ar attīstošām nodarbībām nekādā gadījumā nevajadzētu. Pirmsskolas vecuma bērnam no visas dienas 70 procentiem laika jābūt brīvam. Šis ir tas laiks, kad bērns sāk radoši izpausties un fantazēt. Bez radošā elementa tu izaudzināsi biorobotu ar uzstādītu programmu.

  • Te atradīsi 10 visbiežāk pieļautās kļūdas bērnu audzināšanā.

Turi doto vārdu

Foto: Shutterstock

Diezin vai kādam vēl būtu jāpaskaidro, ka pacelt roku pret bērnu nedrīkst. Bet, kas attiecas uz draudēšanu par sodiem, — ja tu tos nepildi, viņi zaudē savu jēgu. Ja tu būsi novilcis robežas, esi konsekvents un ej līdz galam. Vienu reizi saki, otru reizi – dari.

Daudzi vecāki tikai sola: "Slikti uzvedīsies, iesim mājās". Ja tu tā arī neizdarīsi, taviem vārdiem nebūs nekādas vērtības. Bērns būs vienkārši "apbārstīts" ar bezgalīgiem draudiem. Bet vārdiem jābūt nostiprinātiem ar rīcību: "Mēs ejam prom, jo tu kliedz". Bet, pirms draudēt, desmit reižu apdomā.

  • Par to, kādēļ ir tik svarīgi būt konsekventam bērnu audzināšanas jautājumos, lasi te.

Kļūdas un mīlestība

Foto: Shutterstock

Ļauj bērnam kļūdīties

Laimīgu bērnu var atpazīt pēc tā, cik bezbailīgi viņš pieļauj kļūdas, meklē risinājuma variantus un ceļus, visā piedalās ar entuziasmu un zinātkāri, bez bailēm būt izsmietam vai pazemotam. Kā tas veidojas? Tikai mijiedarbībā ar vecāku un skolotāju gudrību, sirsnību.

Kā stāsta psiholoģe, piemēram, Somijā skolotāji, redzot, ka uzdevums ir izpildīts nepareizi, saka: "Kāda lieliska kļūda". Bez kļūdām nav iespējams atrast pareizo risinājumu. Bet, ja bērnus par to rāj, tas vienkārši bloķē visus kognitīvos motīvus.

Vienkārši mīli bērnu

Viss ir daudz vienkāršāk, nekā šķiet. Pats galvenais, ko tu vari paveikt – vienkārši mīli savu bērnu un runā par to. Nebaidies, ka mīlēsi par daudz: mīlestības nekad nevar būt par daudz.
Nepārdot mīlestību par to, ka viņš ir paklausīgs, gudrs, kulturāls vai, vēl vienkāršāk sakot, – ērts bērns. Tas veido neirotisku pasaules uztveres tipu, pazemina pašapziņu. Bērns sāk sev vaicāt: " Vai esmu mīlestības/konfektes, augsta atalgojuma cienīgs?". Gala rezultātā tas rada nepilnvērtības kompleksu.

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!