Fоtо: Shutterstock
Bērna piedzimšana sievietē netieši pamodina visus viņas kompleksus, bailes un aizvainojumus. Nogurums, sakliegšana uz pārējiem ģimenes locekļiem, neapmierinātība ar sevi un savu dzīvi, lūk, problēmas, ar kurām jaunās mammas visbiežāk vēršas pēc palīdzības pie speciālista! Tās atrisinot, apslāpējot savu trauksmi un tiekot skaidrībā ar sevi, sieviete atgūst ne tikai sirdsmieru, bet arīdzan mājās iestājas harmonija. Neizgulēšanās vai bērna kaprīzes vairs neļaus tev piedzīvot emociju sprādzienus.

Psiholoģe Olga Tovpeko portālam "Adme" atklāj 10 patiesības, kuras nebeidzot atgādināt savām klientēm, lai viņas beidzot varētu atslābt, pieņemot savu ne ideālās mammas tēlu un varētu audzināt laimīgus bērnus. Tālāk iepazīsties ar 10 iemesliem, kādēļ ir jāatvadās no sapņa būt ideālai mātei!

Ideālu mammu nav, samierinies ar to!


Pats galvenais, kas jāielāgo jaunajai mammai – necensties atbilst kaut kādiem stereotipiem, vērtībām, plāniem, galvenais ir būt pašai. Tieši tas dod brīnišķīgu iespēju audzināt laimīgu bērnu. Nepareizi piemēri, nepareiza rīcība, bet "dzīvs" kontakts ar savu dvēseli, sevis pieņemšana, iekšējs miers – labākā dāvana, ko iespējams nodot bērnam!

Taču būt pašai – tas nav rezultāts, ko iespējams sasniegt kā sportā, un tā nav prece, kuru iespējams iegādāties veikalā. Tas ir ceļš. Sevis apzināšanās ceļš, dziedināšanās no bērnībā iegūtiem aizvainojumiem, savu nepilnību pieņemšana. Bet tieši šis ceļš dāvā laimi, dziļu iekšēju piepildījumu un apmierinājuma sajūtu – gan pašai mammai, gan bērnam.

Ja tu iemīlēsi sevi, attiecības ģimenē uzlabosies


Tas patiešām tā ir. Tiesa, bieži vien šajā sfērā norisinās izpratnes maiņa. Mīlestība pret sevi tiek uztverta negatīvi pārspīlētā nozīmē – "Lai visi iet pie velna, es darīšu tā, kā gribēšu, jo es taču sevi mīlu!" vai otrādi – kā sevis žēlošana: "Man nekas neizdodas, nu labi, tā arī dzīvošu". Patiesa mīlestība pret sevi, tāpat kā mīlestība pret bērniem – tas ir līdzsvars starp jūtīgumu un stingrību, starp sapratni un disciplīnu.

Tavs "iekšējais bērns" ļoti ietekmē tavas attiecības ar bērniem


Tēlaini izsakoties, "iekšējais bērns" ir grupa vajadzību, kuras atspoguļo tavas personības visneaizsargātākās puses: vēlme saņemt atbalstu, aizsardzību, siltumu. Ja bērnībā šīs vajadzības ir tikušas apmierinātas, tad izaugot, tu jau vairs nejūti akūtu atkarību no ārējā atbalsta. Iekšēji vienmēr pastāv atbalstošā "mamma". Ja tomēr tev nav izdevies apmierināt šādas smalkas vajadzības, tad tavs "iekšējais bērns" saglabājas nenobriedušā stāvoklī.

Traumētais "iekšējais bērns" – tā nav tava vaina, bet tā ir tava atbildība. Tev ir jāattīsta sava "iekšējā mamma", kura sāks rūpēties par tavu "iekšējo mazuli". Apmierinot tā vajadzības, viņa varēs palīdzēt arī tavam reālajam mazulim. Tad parādīsies spēks nākamajam solim: "Jā, bērns negrib ģērbties, bet es esmu pieaugusi, es varu tikt galā un atrast svarīgus argumentus". Tu iemācīsies precīzi atšķirt, kas ir izsaucis vienas vai otras emocijas: bērna uzvedība, tavas bērnības pārdzīvojumi vai nogurums.

  • Vēl plašāk par "iekšējo bērnu" un ko tas īsti nozīmē lasi šajā rakstā, kur par to stāsta ģimenes psiholoģijas centra "Līna" radītāja un vadītāja, psiholoģe, psihoterapijas speciāliste Vita Kalniņa.


Garlaikoties ir labi? Un kāpēc mūsdienās sievietes tā nogurst?

Fоtо: Shutterstock

Bērniem ne vienmēr pietrūkst tavas uzmanības


Vēl viens mammu vidū iecienīts mīts: "Bērnam pietrūkst uzmanības". Septiņas bēdas – viena atbilde. Šis mīts spēj aizlāpīt visus caurumus mūsdienu psiholoģijā, īpaši, kad nav rodama pareiza problēmas izpratne un tās risinājums.

Mūsdienu mammu centieni sniegt saviem bērniem vairāk uzmanības nekā viņas pašas saņēmušas bērnībā noved pie citas galējības – bērnu egocentrisma, kura sekas ļoti skaidri varēs pamanīt pēc pieciem, desmit vai pat 15 gadiem. Mūsdienu bērnu audzināšanā tiek lietots termins "bērnu centrisms", un tas nozīmē, ka bērna vajadzības tiek izvirzītas pirmajā plānā, bieži vien uz citu ģimenes locekļu rēķina. Tie ir centieni bērnam sniegt visu, pasargāt viņu no bailēm un ciešanām, noorganizēt maksimāli daudz izklaižu. Nav zināms, kas ir sliktāk: kritiskā audzināšana iepriekšējā gadsimtā vai mūsdienu bērnu centrisms, norāda psiholoģe.

Šī parādība noved pie egoisma, bērnu tirānijas, augstprātības, necieņas, nekaunības... Bet vēl, pateicoties šādai audzināšanai, bērnā neattīstās interese pret dzīvi, viņam nav motivācijas, bērns ir pasīvs, atkarīgs. Un tas viss tikai tāpēc, ka vecāki cenšas bērnam sniegt visu un pat vēl vairāk. Bet tas, kas nācis bez darba un grūtībām, netiek novērtēts.

Tu neko nepagūsti, jo pārāk daudz gribi no sevis un dzīves


Būt skaistai un ar krūti barojošai, strādājošai, stiprai un veiksmīgai. Augsta latiņa, kuru nav iespējams pārkāpt.

Kādēļ mūsdienu sievietes tik ļoti nogurst?

  • Mēs esam meitas savām mātēm. Mūsu mammas ziedoja sevi, darot visu citu labā, atsakoties no savām interesēm. Un mēs tieši tāpat!
  • Arvien pieaugošais individuālisms. Mēs nezinām, ko nozīmē augt lielā ģimenē. Mūsu kultūrā katra māte dara visu vienatnē.
  • Nepareiza prioritāšu noteikšana. Mums šķiet, ka būsim noderīgākas, ja pagatavosim vakariņas, izgludināsim veļu, iztīrīsim māju.


Darbojoties pēc šādas loģikas, mēs atsakām sev atpūtu iespēju atjaunot spēkus, bet sievietei garastāvoklis, enerģija ir viena no svarīgākajām lietām.

Mācies atpūsties un padomā, kādas ir attiecības ar tavu mammu

Fоtо: Shutterstock

Neveselīgas attiecības ar pašas mammu saindē tavu kā mammas lomas pildīšanu


Daudzas sievietes dzīvo konfliktā ar savām mammām, pacieš, žēlojas, bet neko nemaina. Problēma nav tā, ka tev ir sliktas attiecības ar savu mammu, bet gan fakts, ka tev ir sliktas attiecības pašai ar sevi.

Tev pat nav nepieciešams, lai mamma būtu blakus, lai justos slikti. Šī nepārliecība par sevi jau ir asinīs, dziļi zemapziņā. Un tādu pašu attieksmi mēs neapzināti translējam saviem bērniem, skaidro psiholoģe.

Lai justos atpūtusies, nepieciešams nevis vairāk laika, bet prasme atslābināties


Dažreiz problēma nav tajā, ka tev nebūtu laika atpūtai, bet gan faktā, ka tu neproti atslābināties. Pamēģini atcerēties: kad tev iegadās brīvas 10-15 minūtes, vai tev izdodas atslābināties, atbrīvot galvu no tur riņķojošām domām? Lai iemācītos pilnvērtīgi atpūsties, ir nepieciešams apgūt mākslu – "uzturēties šeit un tagad", prasmi palaist vaļā, atslēgt kontroli no visa un visiem.
Lūk, daži veidi, kā atslābināties!

  • Elpošana. Koncentrējies uz elpošanu un visus spēkus tērē tam, lai uzmanība tiktu pievērsta tikai tam, kā tu elpo: vienmērīga ieelpa pāriet izelpā.
  • Muskuļu spriedze. Apsēdies un vienkārši pavēro, kādi muskuļi ir atslābināti, bet kuri saspringti. Sasprindzini muskuļus un atbrīvo tos.
  • Atmiņas. Atceries vietas un situācijas, kad tu juties patiešām mierīga, apgarota, un mēģini šīs sajūtas piedzīvot no jauna.
  • Skaņas. Paklausies dabas radītas skaņas, kuras, pašai pat negribot, liks tev nomierināties.


Bet tas viss, protams, nedarbosies, ja tu risini uzdevumus, bet iekšēji ieplūst trauksme: nedrīkst ne uz minūti izkrist no ritma, citādi – āāā, panika!Iedomājies savu trauksmi viļņa veidolā, kas tev traucas pāri. Iepauzē un uzdod jautājumu: par ko es tagad satraucos? Kāpēc man ir tik svarīgi saglabāt kontroli?

Kad atradīsi atbildes uz šiem jautājumiem, iedomājies, kā šie viļņi pazūd, un ūdens virsma kļūst rāma. Pamēģini dienā atrast vismaz divas reizes pa šādām piecu minūšu pauzēm un velti tās mentālai atslābināšanās procedūrai. Pavēro, kā tas maina tavu stāvokli.

  • Šajā rakstā iepazīties ar dažiem iemesliem, kādēļ pietiekami laba mamma ir labāka nekā ideāla.


Kā kontrolēt savas dusmas

Fоtо: Shutterstock

Jo vairāk tevi kaitina bērna uzvedība, jo tu pati kļūsti saspringtāka


Nevajag bērnam aizliegt izrādīt savas negatīvās emocijas. Aizliegums dusmoties, kuru mēs paši piedzīvojām bērnībā, piespiež mūs baidīties no bērna dusmām. Neapmierinātība savulaik tika uzskatīta par kaut ko apkaunojošu: "Kā gan tu vari būt rupjš pret māsu? Pateikt ko tādu mammai? Paņemt no sveša zēna rotaļlietu?"

Pastāv mīts, ka dusmas traumē bērnu, un arī mamma nedrīkst dusmoties. Tomēr tā nu gan tas nav, uzsver psiholoģe. Traumē ne jau dusmas, bet to izteikšanas forma. Bet, lūk, bērnam būt kontaktā ar vecāku dusmām, var būt pat noderīgi.

Mammas noturība ir atkarība no "iekšējā konteinera" – tā es saucu spēju izturēt savas jūtas, saka psiholoģe. Mamma ar labu "konteineru" tiek nokaitināta, kad bērns trokšņo, bet iztur šīs jūtas, saglabā draudzīgumu pret bērnu. Ja šis "konteiners" ir sērkociņu kastītes lieluma, tad nokaitinātība vairs iekšienē neatrod vietu, un tās bez iepriekšējas apstrādes tiek novirzīta uz bērnu. Dažreiz mammas pat gaida, ka viņu bērni kļūs par viņu "konteineriem", un pie bērna meklē mierinājumu.

Tu izgāz dusmas uz bērnu, jo neproti "apstrādāt" savas jūtas


Emocionālajās šūpolēs ļoti bieži atrodas dziļa trauksme un vainas sajūta, bezpalīdzība un sajūta, ka neesi nevienam vajadzīgs. Lūk, daži padomi, kā pārstāt emociju uzplūdā kliegt uz bērnu!

Izveido sarakstu ar savām "sarkanajām pogām". Sarakstā iekļauj to, kas tevi izved no pacietības un piespiež "tējkannai vārīties".

Dusmas sadali vairākos līmeņos pēc to intensitātes: zaļais – "nedaudz kaitina, bet ciešami", dzeltenais – "esmu ļoti neapmierināta, tūliņ eksplodēšu", sarkanais – "esmu nikna, dodiet šurp nomierinošas zāles" (bērnam).

Nosaki, kā tev noris pāriešana no vienas zonas nākamajā. Palūkojies, kas tev palīdz palikt dzeltenajā zonā. Izdomā sev slepenu darbību, ko veiksi, kad būsi šajā zonā: padzerties ūdeni, noņemt/uzlikt vārīties tējkannu, piesist kāju pie grīdas. Labāk jau kāju, nekā "uzšaut" bērnam...

Patrenējies: kad pie horizonta sāk parādīties sarkanā poga, nostājies pozā, kad kājas ieplestas plecu platumā, dziļi ievelc elpu un tad lēnām izelpo. Paskaties pa malām: ko tu redzi, ko dzirdi, ko jūti. Paskaties uz bērnu, aizdomājies, cik viņam gadu, vai viņš saprot, kas tagad notiek, ko no viņa prasa?

Ja joprojām tavas sakāpinātās emocijas tevi nelaiž vaļā, veic slepeno darbību, lai liegtu nostrādāt līdzšinējai automātikai. Ja vienalga nekas nemainās. Dažas reizes sev uzsit pa pieri, pa vaigiem, sasit plaukstas...

  • Te atradīsi vecāku ieteiktus paņēmienus, kā savaldīties un nekliegt uz bērnu.

Tuviniekiem ir grūti novērtēt tavu ieguldījumu ģimenē, ja tu pati to nespēj vērtēt pietiekami augstu


Būt apmierinātai ar sevi – to neprot daudzas mammas. Viņas sevi visu atdod, bet vienalga jūtas, ka ir par maz, vaino un burtiski sevi "ēd".

Domās atzīmē vismazāko savu pakalpojumu, visu to labo, ko esi darījusi sev, savai ģimenei un saviem bērniem. Piemēram, rūpēties par sevi, par māju, par bērniem, vīru, attiecībām ģimenē, vai tu dari vēl ko noderīgu pasaulei un līdzcilvēkiem.

Tiklīdz tu pamanīsi, ka esi paveikusi ko labu, iedomājies, ka tu par to saņem ziedu. Domās saliec šos ziedus vienā vietā. Dienas beigās padomā par to un saskaiti, cik daudz ziedu esi saņēmusi. Aplūko šo skaistumu un ieklausies savās jūtās, pamāca psiholoģe.

Tu piekritīsi, ka problēmas no mūsu personīgās bērnības piespiež mūs pārlieku emocionāli reaģēt uz bērna nepaklausību?

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !