Ar Santas atļauju publicējam viņas pārdomas.
Biju aizbraukusi ar meitu uz pāris dienām pie savas mammas nedaudz atpūsties no ikdienas rutīnas, zinot – kamēr viņa veiks omes pienākumus, man būs vairāk laika sev, nebūs jāgatavo ēst, varēšu pagulēt, palasīt, uzlikt sejas masku utt. Tad kādā laiskā atpūtas brīdī, kamēr meita gulēja diendusu, ar mammu dzērām tēju un runājāmies. Vairāk runāju es – par to, cik sāku justies nogurusi, izpumpēta, sāp rokas un mugura, ka trūkst laika tikai sev, vīram un draudzenēm utt. Mamma mani, protams, uzklausīja, māja ar galvu, izteica dažas mierinošas un uzmundrinošas frāzes, ka būs jau labi... Taču viņas acīs nesaskatīju tik ļoti gaidīto pilnīgas sapratnes pilno "jā, es tevi pilnībā saprotu, man bija tāpat" skatienu. Un tad es viņai pajautāju: "Bet kā tev bija, kad mēs ar brāli bijām mazi? Tev nebija identiski?" Mamma teica apmēram sekojošo – īsti neatceroties, ka būtu bijis smagi, grūti, nogurdinoši, kaitinoši, iztukšojoši utt. Jā, protams, mēs esam paniķojušies, pastrīdējušies, bet tas jau piederas pie lietas, tā jau ar bērniem ir. Viņa to vienkārši pieņēma, ka tā tas ir, ka tas ir viņas pienākums ar to visu tikt galā – gan bērnu audzināšanu, gan mājas soli utt.
Tajā brīdī es mammai teicu, ka noteikti tajos laikos viņai bija spēcīgāka nervu sistēma, jo dzīves ritms un apkārt esošā sociālā pasaule bija daudz rimtāka, un ka noteikti mēs kā bērni bijām daudz mierīgāki un ne tik uzmanību pieprasoši, kā šī gadu tūkstoša bērni. Viņa ieteicās, ka, iespējams, tā varētu būt, un mūsu saruna mierīgi aizplūda citās tēmās.
Un šonakt es nevarēju gulēt, jo atkal aizdomājos par mani kā 2021. gada mammu un manu mammu tālajos astoņdesmitajos.
Sāksim jau ar pašu bērna dzimšanas brīdi – manai mammai nebija dūlas, līguma vecmātes, privātas ģimenes palātas un vīra blakus. Viņa bija jauna, viena palātā kopā ar vēl trim kunkstošām dzemdētājām, bērnu pēc dzemdībām uzreiz aiznesa uz citu telpu un atnesa tikai uz barošanām, ar vīru viņa samājās pa slimnīcas logu.
Vecākiem nebija savas automašīnas, kuru ar ziediem un baloniem izgreznot un ar kuru mani vest mājās jaunā stilīgā autosēdeklītī – viņus atveda kaimiņš ar žiguli, mani turēja klēpī, un neviens nebija piesprādzējies.
Vecākiem nebija skaistas privātmājas, kur ir pietiekami daudz telpas, lai mamma varētu kaut uz brītiņu pabūt viena un pameditēt, lai atgūtu savu emocionālo līdzsvaru – viņi manu pirmo dzīves gadu dzīvoja pie mammas vecākiem, kur vienā istabā dzīvoja ome ar opi, otrā dzīvoja mammas māsa ar meitu un trešajā mana mamma ar tēti un mani. Vēlāk mēs pārvācāmies uz vienistabas dzīvokli, kur četri cilvēki dzīvojām veselus 10 gadus.
Tur nebija šika vanna, kuru piecās minūtēs piepildīt ar siltu ūdeni, iemest smaržīgo bumbu, sadegt sveces un pavadīt 15–20 minūtes, turot sejas masku, lasot glancētu žurnālu un malkojot vīnu. Tur bija vanna, bet siltais ūdens bija jāsilda vairākos grāpjos uz gāzes plīts, un tad pirmie vannā gājām mēs ar brāli, tad jau atdzisušā un ne visai tīrā ūdenī gāja tētis un mamma.
Mammai nebija automātiskās veļas mašīnas un žāvētāja, kā arī veļas pulveris krāsainam, baltam, delikātam un vilnas apģērbam – veļu mazgāja ar rokām, ar veļas ziepēm, atkal jau ūdenī, kas sildīts uz gāzes plīts.
Mammai nebija "eko šmeko" pamperi, kas ir elpojoši un neļauj iekaist bēbja dupsim – bija auduma autiņi, kurus viņa mazgāja ar rokām, atkal sildot ūdeni grāpjos uz gāzes plīts.
Mammai nebija "beibībjorni" un "super duper" viegli un ērti salokāmi rati – bija parasti čehu rati (pēc kuriem bija jāstāv rindā pāris mēneši) ar smagu metāla rāmi, kas bija jāstiepj uz trešo stāvu, jo lifta nebija.
Mammai nebija mobilā telefona (nebija pat parastā mājas telefona), kurā "iegūglēt" jebkuru par bērnu audzināšanu interesējošu jautājumu un zibenīgi saņemt atbildi, vai arī tad, ja uznāk "besis", pasūtīt pusdienas no "Wolta" vai "Bolta". Viņai bija jāgatavo ēst katru dienu pašai un arī pēc produktiem jādodas pašai – neviens tos nepiegādāja ar "Barboru" vai "NuKo". Un jāiet ar kājām vai jābrauc ar autobusu, jo, kā jau minēju, mums nebija auto, nemaz nerunājot par to, ka gan mammai, gan tētim būtu katram savs auto.
Mammai nebija i-robota, kurš iztīra māju gan ar sauso, gan slapjo mazgāšanas funkciju – viņai pat sākumā nebija putekļu sūcēja, grīda bija jāslauka ar slotu un pēc tam jāmazgā ar grīdas lupatu, kas nebija "nosūcama" spainī, netīrajai lupatai nepieskaroties, bet gan tas bija vecs T-krekls, no kura ūdens "jāizgriež" ar rokām.
Mammai nebija datora un interneta, kur tiešsaistē pieslēgties "Laimīgo mammu skolai" un gūt atbalstu, iedvesmu un uzmundrinājumu, ka viņa ir laba mamma un veiksmīga, skaista, seksīga sieviete. Nebija "SecreteCcapes", "AboutYou", "Amoralle" u. c. vietnes, kur pasūtīt jaunas "šmotkiņas" un "vešiņas", kas uzlabotu pašsajūtu un vairotu sievišķību. Viņa pat gribot un ar naudu makā nevarēja nopirkt tādu apakšveļu, kādu vēlējās, jo tādas vienkārši veikalos nebija vai arī, ja bija, mammai nebija attiecīgo talonu vai blata.
Un es, sēžot ērtā dīvānā, klausoties "spotifaja" mīļāko dziesmu izlasi, malkojot bezkofeīna kafiju ar "Oddly Good" barista pienu, ar korejiešu pačiem zem acīm, itāļu matu masku zem mīksta "Zara Home" augstākās kvalitātes kokvilnas dvieļa uz galvas, klausotie, kā i-robots tīra blakus istabu, dzirdot, kā veļasmašīna mīlīgi dūc, mazgājot bēbja nošmulētās drēbes, un vienlaicīgi žāvētājs žāvējot izmazgātos dvieļus, vērojot, kā dārzniece "mulčē" dekoratīvās dobes un pie vārtiem piebrauc DPD, atvedot "Gemosa" gardumus un "Incha" zābakus.... Sevī izjūtu dziļu kauna sajūtu par to, ka mammai pirms mēneša pasūdzējos par savu "grūto ikdienu".
Varbūt, ka šis ieraksts atvērs acis vēl daudzām no jums, kam popkultūra mērķtiecīgi potē to, cik mums jaunajām māmiņām ir grūta dzīve un kā to padarīt (šķietami) laimīgāku. Aiz tā visa slēpjas milzīgs bizness, kas pieprasa, lai mēs pērkam pērkam, pērkam un pērkam, un tad mūsu dzīves kļūs labākas un mēs pašas laimīgākas.
"Bullšits"... 100 procenti mana mamma bija laimīgāka, mierīgāka, priecīgāka, jo viņas zemapziņā mērķtiecīgi netika pilinātas "perfektās dzīves" bildītes un ainiņas un viņai nebija, ar ko salīdzināt. Viņa vienkārši bija šeit un tagad, un bija apzināta, klātesoša mamma saviem bērniem.
Sēžu kā ar aukstu ūdeni aplieta un zemu noliecu galvu dziļā pateicībā savai mammai par to, ka viņa bija labākā mamma pasaulē, un pasakos arī pati sev par to, ka es no šodienas tā pa īstam novērtēju visu, kas man ir dots, lai labākā mamma būtu arī es savai meitai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
