Foto: Shutterstock

Nesen manā dzīvē bija ļoti priecīgs notikums – iznāca mana pirmā grāmata, par kuru biju sapņojusi kopš četrpadsmit gadu vecuma.

Nekur tālu no rakstīšanas savā dzīvē nekad neesmu aizgājusi, tomēr grāmata man vienmēr šķita kaut kas grandiozs, lai atļautos to attiecināt uz sevi. Taču man piemīt pietiekami daudz drosmes, lai mestos uz galvas aukstā ūdenī. Un es metos. Neteikšu, ka tas bija viegli. Jo savā ceļā uz grāmatu sastapos gan ar noraidījumu, gan klusēšanu, gan ignorēšanu – vārdu sakot, pilnu emociju spektru. Bet šādos brīžos vienmēr atceros rakstnieces Elizabetes Gilbertas grāmatu "Lielā burvība", kurā viņa raksta par radošumu un to, kā vieglāk pārvarēt bailes. "Tas, ko mēs radām, ir ārkārtīgi svarīgs, un reizē tas ir pilnīgi nesvarīgs. Mēs esam baiļu pilni, un mēs esam drosmīgi. Lūdzu, nomierinieties un ķerieties pie darba!" Es nomierinājos un turpināju ņemties ap saviem rakstu darbiem. Visu laiku paturot prātā, ka Gilberta rakstīja arī tad, kad kritiķi dažus viņas darbus bija nolīdzinājuši līdz ar zemi. Galu galā svarīgākais taču ir prieks, ko gūsti no rakstīšanas procesa. Ko lai es piebilstu? Vai to, ka man nekad dzīvē nav piešķirtas Zelta spalvas vai Preses naglas, citiem vārdiem sakot, pilnīgi nekādi apbalvojumi? Vai to, ka es bieži vien pati savā nodabā lipinu kopā vārdus un no sirds priecājos par procesu? To, ka esmu trausls cilvēks? Jā, tā tas viss ir. Bet arī trausliem cilvēkiem ir jātiek galā pašiem ar savu grāmatu.

Atgriežoties pie svinīgā notikuma – grāmatas, kas beidzot ieraudzījusi dienasgaismu –, man šķita, ka tad, kad tas notiks, būšu laimīgākais cilvēks pasaulē. Liels bija mans pārsteigums, ka gluži tā nebija. Prieks manī neienāca tik spēji, kā biju cerējusi. Uguņošana manī sākās pakāpeniski, it kā gaidot brīdi, kad varētu izsprāgt kā korķis no šampanieša pudeles.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!