Фото: Privātais arhīvs

Kas iet uz augšu, tam jānāk lejā. Pēc milzīgiem kāpumiem pildītajām dienām šķērsojām tiltu, kas šķir Portugāli no Spānijas, un arvien biežām sastapāmies ar ceļiem, kas ved uz leju, nevis kalnā. Lietus nekur nebija pazudis, bet pēc 122 noietajiem kilometriem tas jau likās kā visu Portugāles ceļa gājēju sabiedrotais un pavadonis. Pie tam tieši lietusgāzēm jāpateicas, ka mūsu ceļš ir tik skaists, dažādu koku, puķu un citas zaļmasas pārbagāts.

Šī ir ceturtā daļa stāstam par mūsu ceļojumu, kurā ar diviem bērniem bijām prom no mājām pusgadu, ar busiņu veicām vairāk kā 25 000 km un apciemojām 15 valstis (tai skaitā Maroku, Rietumsahāru un Tunisiju Āfrikā), pārsvarā nakšņojot busiņā. Ceļojuma laikā kopā ar abiem bērniem arī nogājām 250 kilometrus garo Portugāles Santjago ceļu, par ko stāsts šoreiz, turpinot iepriekšējo daļu, kuru var lasīt šeit.

Pēc četru kilometru atpūtas dienas sekoja 20, 13 un 20 kilometru garas dienas caur Galīsijas brīnumainajiem lauku, mežu un ciematiņu celiņiem, gar mazām baznīciņām un slavenajām akmens kukurūzas žāvētavām. Trīspadsmitajā dienā nolēmām novirzīties no centrālā ceļa un doties leģendām apvītajā "Variante Espiritual", kas gan ir par astoņiem kilometriem garāks par centrālo ceļu, bet piedāvāja noslēpumaino braucienu ar laivu no Vilanova de Arouse līdz Pontecesures.

Фото: Privātais arhīvs

Šis maršruts ir īpaši svarīgs kristiešiem, jo tieši pa šo ceļu ar laivu uz Santjago esot tikuši nogādāti svētā Jēkaba pīšļi. Mums šī atkāpe nelikās tik būtiska, tomēr bija jūtams, ka šajā ceļa posmā daudz vairāk jūtama Santjago ceļa sākotnējā reliģiskā daba – mūsdienās cilvēkiem šie pārgājieni vairāk saistās ar piedzīvojumu, domu sakārtošanu un fizisku izaicinājumu. Pēc 22 un 25 kilometru garām dienām 15. dienas rītā devāmies uz izdaudzināto laivas piestātni.

Sākotnējo apjukumu par to, vai ar laivu brauksim pa izžuvušu upi, nomainīja atskārta, ka Spānijā paisuma un bēguma amplitūdas ir diezgan ievērojamas un visu laivu atiešanas un pienākšanas ir saskaņotas ar šo dabas untumu. Liels pūlis ar tādiem pašiem somaiņiem kā mēs jau gaidīja pie piestātnes, lai dotos šajā vienreiz dienā pieejamajā izbraucienā. Laiva gan vairāk bija klasificējama kā kuģītis, tomēr tas nebija tik svarīgi.

Šī stunda kopā ar daudzajiem līksmajiem ceļa gājējiem no visām pasaules malām bija īpaša un tik ļoti kontrastēja ar ikdienišķo meditatīvo iešanu, pie kuras jau bijām pieraduši. Diez vai jebkurā citā situācijā kāds no mums no laivas brauciena gūtu tik lielu prieku, kas robežojās ar eiforiju.

Pēc laivas dienas, kurā nogājām tikai četrus kilometrus, sekoja 16 kilometru gājiens līdz O Milladoiro, kas nozīmēja, ka līdz Santjago palikuši pēdējie astoņi kilometri.

Lietus bija mitējies, arī Augusts jau dienā veica savus 10 kilometrus, līdz ar to visi četratā varējām lepni ieiet Santjago.

Artūrs Dumbris

Veiksmīgā kārtā nekur nebijām pazaudējuši savus tuvākos ceļabiedrus – Sofiju un Lisu no Austrālijas, Erki no Igaunijas un Mariju no Itālijas, ar kuriem kopā nosvinējām ceļa veikšanu ar dažiem spāņu sarkanajiem dzērieniem.

Tāpat kā mēs, arī bērni saņēma savus ceļa veikšanas sertifikātus, ko piešķīra par pareizi un regulāri vāktiem zīmodziņiem svētceļnieka pasē. Visa ceļa gaitā, sastopot simtiem citu ceļa gājēju, tā arī nesastapām nevienu citu ģimeni ar bērniem, kas lika domāt, ka īsti normāls šis pasākums nebija. Bet tieši to arī bērniem gribējām parādīt un pierādīt – ka pasaule pieder nenormālajiem.

Фото: Privātais arhīvs

Bijām paveikuši to, kas šķita neiespējams, kā arī uzzinājuši, ka mūsu bērni ir daudz stiprāki, nekā mums sākotnēji bija licies. Tomēr laika ziņā mūsu ceļojums vēl bija tikai ievadā – atgriezāmies Porto pie zaļā busiņa, kas mūs bija pacietīgi gaidījis un devāmies tālāk uz Portugāles dienvidiem. Par to jau nākamajā sērijā.

Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu ceturtajā (no 14) video sērijā:

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !