Iet, iet un beidzot saprast sevi. Santjago ceļa gājēja Maija Kalniņa

Lai gan Maija Kalniņa 500 kilometrus garo Santjago ceļu, kas veda cauri Portugālei un Spānijai, izgāja pirms kādiem četriem gadiem, viņai aizvien ir sajūta, ka no tā nav atgriezusies. Tieši tik spēcīgas sajūtas un atmiņas sniedz sevis izzināšanas ceļojums, kas slēpjas zem šī vilinošā nosaukuma. Nopirkusi ērtus pārgājienu zābakus un bruņojusies ar vienām biksēm, šortiem, kreklu un diviem apakšveļas pāriem, Maija devās vienā no dzīves neaizmirstamākajiem piedzīvojumiem. Mēnesi garajā vienatnes ceļojumā sieviete gan divas stundas mežā sarunājusies galisiešu izloksnē, gan sacentusies veiklībā ar citiem ceļa gājējiem par gultasvietu, gan arī pirmo reizi dzīvē sapratusi, cik ļoti grūti, bet svētīgi, baudot dienvidu zemju ainavas, ir 24 stundas diennaktī pavadīt tikai ar sevi un saviem "tarakāniem".

Visa Maijas dzīve ir viens liels Santjago ceļš – dzimusi Cēsīs, paspējusi padzīvoties daudzās citās Latvijas pilsētās, taču šobrīd apmetusies Liepājā. "Ceļam manā dzīvē vienmēr bijusi liela nozīme, taču šajā gadījumā nav runa par fizisko ceļu vien. Ceļš ir teju visa mana ikdiena. Piemēram, pirms diviem gadiem izdevu savu pirmo dzejas grāmatu. Tāpat spēlēju ģitāru, iesaistoties dziesminieku kustībā, rīkoju visdažādākā mēroga pasākumus, kā arī 10 gadus vadīju savu neatkarīgo teātri. Var teikt, ka mans darbības lauks ir ļoti plašs, taču viss, ko daru, fokusējas ap manu vēlmi pētīt dzīvi un pasauli."

Rakstot dzeju un lasot arī savas grāmatas recenzijas, Maija atskārtusi, ka ikdienā risina lietas par un ap diviem literārajiem tēliem – ceļu un laiku, bet viņa tam visam ir pa vidu. "Es sapratu, ka ceļu dzīvē gribu izdzīvot visās dimensijās. Kā gan to piedzīvot koncentrētā veidā, kur nekas cits nav piemaisīts klāt? Un Santjago ceļš manā priekšā uzradās kā iespējamā labākā versija, dodot iespēju to satikt aci pret aci un arī pašai zināmā mērā kļūt par ceļu."