Foto: Shutterstock
Ik pavasari mostas dārznieka gars. Tas vairs nedod miera un liek kļūt aizdomīgam, vai kaut kas jau nav par vēlu, nokavēts. Tā tas droši vien ir ikvienam, skatoties uz augļu kokiem dārzā. Prasās taču ņemt asos rīkus un rīkoties. Tomēr pirms darām, vērtējam, kas notiks ar kokiem.

Pērn arī droši vien jau darīts bija – kaudze zaru, ugunskurs, nu labi, šķeldošana, lai mulča sanāk. Kāpēc? Tā reiz kāds vecs dārznieks lika uzdot šo jautājumu, pirms ķerties pie darba. Ja varam atbildēt un gara acīm redzēt, kas tad būs, ja darbiņš tiks padarīts, un, vai tas būs tas, ko vēlējāmies panākt, uz priekšu.

Ja dārzā mums ir augļu koki, tad augļus mēs no tiem gaidām katru gadu un ne jau zaru kaudzes. Citādi tas droši vien ir ar dzīvžogiem, dekoratīviem, vēju tverošiem, ēnu sniedzošajiem augiem, kur tā lapotne priecē acis.

Pavasarī, pirms pumpuru plaukšanas, ikviena darbība, izgriežot kādu zaru vai īsinot dzinumus, provocē augšanu, zarošanos. Tas ir vajadzīgs jauniem kokiem, lai ieveidotu to vainagu, izveidotu koka pamatu – skeletzarus. Vecākiem kokiem dažkārt jāveic ražojošo zaru, ābelēm, tā teikt, klājzaru, atjaunošanu.

Augšanas veicināšana vajadzīga, ja vairs nav apmierinoša jaunā pieauguma zara galā. Tad bieži vien arī nolīkušiem zariem to kūkumā jāmeklē kādu jaunāku sānzaru. Līdz tam tad nolīkušo daļu zaram var nogriezt, tā panākot, ka vainags ir jauns, nav sabiezināts. Zari zem ražas smaguma nolīkst, tādejādi noēnojot apakšā zem tiem esošo vainaga daļu. Tas savukārt veicina augļzariņu atmiršanu, ražojošās daļas pārvietošanos uz perifēriju, kur saule un dzīve zaļāka.

Lai visā vainagā tiktu pieņemams saules gaismas daudzums, jāveido piramidāls augļu koku vainags. Lai tas sekmētos, ieteicams koku vainagu veidošanu sākt no galotnes, kad ir vēl sajūta, ka griezt un retināt vēl vajag. Tad vainaga apakšējā daļa allaž veidosies platāka, augļi tuvāk zemei būs un vieglāk aizsniedzami.

Bez lielas žēlastības augļu koku vainagā ir jātiek vaļā no šaurā leņķī augošiem zariem. Izvēlamies vienu, bet otru nogriežam tā, lai veidotos vismazākā brūcē. Šie, šaurā leņķī esošie galotnes un vadzara konkurenti, ir potenciāli lūstošie, precīzāk teikt, atplīstošie zari ražas sloga un pašu svara ietekmē.

Vēl vainagu sabiezina vertikāli augoši zaru jaunie zari, bieži saukti par ūdenszariem, kas arī ir griežami, bet, ja lūzt – laužami. Ja griežam, tad līdz ar zara valnīti. Ja pavasarī zars tiks izlauzts, tad ir ļoti liela varbūtība, ka vietā jauns dzinums neveidosies, jo izlauzta būs arī zara pamatnīte ar visu mizu un snaudošo pumpuru daļu. Turklāt plēsto zaru brūces apaugs vislabāk.

Ražojošo zaru jeb klājzaru atjaunošana vajadzīga, lai ražu veidojošā zaru daļa atrastos tuvāk vadzaram un skeletzariem, tā nodrošinot īsāku ceļu ūdenim un minerālvielām. Tās, reizē ar mērenu jauno pieaugumu un veselīgu lapu virsmu, saules enerģijas tveršanai nodrošinās kvalitatīvu augļu veidošanos.

Ja koks aug tāpat (jaunais dzinumu pieaugums ir pietiekams), vērts apstāties un vainaga retināšanu atlikt uz vēlāku laiku – kokiem plaukstot vai pat pēc ziedēšanas. Ja ķeramies klāt augļu koku vainagam ziedēšanas laikā, tā ir ļoti laba iespēja regulēt ražošanu. Retinām zarus bagātīgi ziedošiem kokiem un augļus iegūsim kvalitatīvākus, lielākus. Savukārt, ja koki zied vāji, vērojami ziedpumpuru, ziedu sala vai salnu bojājumi, saudzējam izdzīvojušos.

Dažkārt, kad sals tā ciešāk skāris kādu augu, pasteidzoties ar veidošanu pirms redzami glēvākām kultūrām un šķirnēm radītie ziemas bojājumi, varam netīši izgriezt to dzīvotspējīgāko un atstāt cietošo. Tad, kad koks saplaucis, viss top skaidri redzams – kas dzīvs un atstājams, kas ugunī raidāms.

Atjaunojot kādu zaru, tuvu griezuma vietai mostas "snaudošie" pumpuri un veidojas vairāki jaunie dzinumi. Ja arī esam pasteigušies un veicinājuši augšanu un dzinumu veidošanos, ar liekajiem var tikt viegli galā vasarā. Ja arī klājzara atjaunošana veikta, tad izgrieztā zara vietā mums jau būs vajadzīgs tikai viens jauns zars. Tamdēļ atstāj vienu, to lēzenāko jauno dzinumu, pārējos, kamēr tie vēl mazi un nenobrieduši, ar vieglu rokas kustību izlaužam. Šādu jauno dzinumu izplēstās brūces līdz rudenim sekmīgi aizaugs un pavasarī nebūs tiem jāķeras klāt ar asiem instrumentiem, radot lielākas brūces.

Foto: Dārzkopības institūts

Atjaunojam klājzaru ābelei – atstājam vienu jauno dzinumu greizuma apakšējā daļā

Regulāri, vairākas reizes sezonā, paraugot savus augļu kokus un veidojot to vainagus ("frizējot"), brūces būs salīdzinoši mazas ar lielu potenciālu tām ātri aizaugt. Citādi būs ar kādu laiku "pamestiem" kokiem. Tur, ja nepiemīt spējas kā Karlsonam, būs vēlme dabūt koku zemāku un retināt, tad var būt situācijas, ka būs brūces diametrā lielas un iespējams tādas, kas nekad neapaugs. Ja tāds zars izzāģēts līdz ar stumbru, pastāv pat ļoti liela varbūtība, ka ar laiku var rasties dobums. Tas priecēs, ja putni to izmantos ligzdošanai. Citādi vērtējams, ja stumbrs tiks caur brūci bojāts un koka kopējā veselība un dzīvotspēja būs apdraudēta.

Ar darbiem koka veidošanā ir jāsaglabā samērīgums. Pārcenšoties būs pretreakcija – augs, jo "tukšums jau dabā nevar būt". Jācer, ka dramatiskās situācijās ilgi nekoptie augļu koki, piedzīvojot pēkšņas pārvērtības, "neapvainosies". Tai pat laikā, ja kokā pamanām sausus zarus, tos ņemam prom no koka jebkurā laikā. Atmirusī koksne ir piemērota vide sīkbūtnēm, kas nemaz nav derīga dzīviem augiem. Sausos zarus neskaita maģiski pieļaujamā un izgriešanai pakļaujamā vainaga masā.

Svarīgi, kokus veidojot, ne tikai no darba drošības viedokļa, bet arī koku veselīguma un brūču kopšanas, to darīt sausā laikā. Vēl labāk saulainā un siltā laikā. Visu šo apstākļu kombinācija visbiežāk sastopama vasarā. Šādā situācijā, brūcēm strauji apžūstot, ir vismazākā varbūtība rasties nevēlamiem zaru brūču bojājumiem. Tāpat ir vispārzināms, ka UV ir vislabākais dezinfekcijas līdzeklis. Savukārt pavasarī tās lielākās brūces, tai skaitā uz stumbra, lielākiem zariem apstrādājamas ar tādu līdzekli kā lerāns, ja vien vēl pieejams dārzkopības veikalos. Tas ne tikai pasargā brūces no mikroorganismiem, bet arī ļauj tām apžūt. Savukārt nav izmantojami līdzekļi, kas neļauj brūcēm žūt. Potvasks atstājams potēšanas darbiem. Tur tieši pretēji – potējuma daļām nedrīkst ļaut iežūt.

Foto: Dārzkopības institūts

Jebkura izplēsta zara brūce apaugs un aizaugs labāk kā griezta.

Vēl der atcerēties, ka pirms pumpuru plaukšanas ir laiks sarūpēt potzarus, bet potēt tad, kad dzīvība modusies – sula cirkulē, miza lobās. Šāda kombinācija var dot vislabāko potējumu pieaugšanu. Svarīgākais ir savietot poti un potcelmu tā, lai augšanu nodrošinošās šūnas (kambijs) abām potes daļām atrastos viena otrai pretī. Potēšana var izdoties ikvienam, ieskatam un iedrošināšanai var izmantot šo materiālu, ko sagatavojuši Dārzkopības institūta speciālisti.

Foto: Dārzkopības institūts

Aug bumbieru potējumi

Par potēšanu un bumbieru, ābeļu veidošanu diskutēsim, praktiski darbosimies arī Dārzkopības institūta rīkotajās "Meistarklasēs" 5. un 12. maijā. Plašāku informāciju vari gūt Dārzkopības tehnoloģiju un zināšanu pārneses centra mājaslapā. Līdz tam ieteicams iepazīt augļu koku veidošanas pamatprincipus, kas skatāms sagatavotā materiālā šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!