Foto: 'Māja&Dārzs' konkursa pērles – dzīvokļu pārvērtības un atjaunoto mēbeļu šedevri  (1)

Kopā būs trīs uzvarētāji, kuri savā īpašumā iegūs trīs dāvanu kartes. Aicinām līdz 5. septembrim (ieskaitot) iesūtīt mēbeļu pārvērtību stāstus, kā arī fotogrāfijas, kurās var redzēt iespaidīgās pārvērtības.

Vēl nekas nav nokavēts! Līdz 5. septembrim gaidīsim stāstus un fotogrāfijas e-pastā: maja@delfi.lv.
Savukārt zemāk vari lasīt līdz šim iesūtītos stāstus, kas piedalās cīņā par galvenajām balvām!

Konkurss noslēdzās 6. septembrī. Šeit zināmi uzvarētāji.

"Nopirku "švakulīti", bet tagad pašu rokām sakopām, "uztjūnējām"," raksta Inese Baltmane.

Inese Baltmane konkursā piedalās ar vēl vienu stāstu – viņa atjaunojusi krēslu.

"Mēģināju pirmo reizi šādu rokdarbu, bet viss ir ok. No auduma atlikuma vēl divi spilventiņi uzšuvās. Šis krēsls ir ar savu stāstu. Savulaik to nopirku Apvienotajā Karalistē par pieciem paundiem. Lietoju vairākus gadus, tad atceļoju uz Latviju un "paķēru" to sev līdzi. Arī audums ir iegādāts Apvienotajā Karalistē, to pirku kādā mēbeļu audumu firmas prezentācijā. Tagad – reku, šeku, kā no gaisa, tā teikt, sanāca šis te "kundziņš"," raksta Inese.

"Ar radošiem risinājumiem esmu uz "tu". Šeit mans stāsts, kā ar pavisam nelielu akcentu pārvērtu čemodānu jeb futrāli par žurnālgaldiņu.

Futrālis, kas vienu dzīvi jau izdzīvojis kā mūzikas instrumenta ietvars, atceļoja no Nīderlandes un kādā Ziemassvētku laimes akā tika dāvāts man, par ko biju stāvā sajūsmā. Ja citi gāja mājās ar kādu našķi vai zeķu pāri, tad es ar čemodānu.

Kādu brīdi turēju to uz palodzes un uzglabāju tajā dažādus radošos materiālus, līdz radās ideja piešķirt tam kājas un iedot tam jaunu, diezgan centrālu lomu mūsu mājoklī –- žurnālgalds jeb drīzāk kafijas galdiņš.

Jaunpiešķirtās kājas – veikalā "Depo" nopērkami industriālie riteņi, pieskrūvēti pie futrāļa pamatnes. Tik neizsakāmi ērti galdiņš ir pārvietojams un piebīdāms, kur vien nepieciešams.

Turklāt futrālis turpina pildīt uzglabāšanas funkciju, jo iekšpusē tas ir gana ietilpīgs.

Ar to viss industriālo riteņkāju stāsts nebeidzās. Kad "Labas preces" veikalā pamanīju vienkāršo, taču aicinošo dīvānu, iemīlējos uzreiz tajā. Ilgi nedomājot, ķēru to ciet, un ātri vien kļuva skaidrs, ka arī tam būs pārvērtības. Sākotnēji gribēju pašas spēkiem mainīt visu apšuvumu, taču ar katru dienu arvien vairāk mums tas iepatikās un nolēmām vēl nedaudz "pavalkāt" to pašu. Kad nomainīšu, varēšu stāstīt par jaunām pārmaiņām. Lai nu kā – nemainīgs bija plāns arī šim draudziņam piešķirt mobilākas kājas, kā var redzēt attēlos. Mūsu filmu vakari tagad ar īpašu komfortu, īpaši vakaros, kad esam tikuši pie projektora – tad ripinām dīvānu pie visbaltākās sienas, lai baudītu kino, jo arī šim ir pieskrūvēti industriālie riteņi, aizmugurē gan tādi ar fiksēšanas iespēju, lai neaizripo ikreiz, kad kāds iesēžas," raksta Līva Kaunese.

"Pastāstīšu mazliet par sevi, kā nonācu līdz šādam hobijam – mēbeļu pārveidošana. 20 gadu vecumā aizbraucu dzīvot uz Angliju, plānotā viena gada vietā ar draugu nodzīvojām tur veselus 12 gadus. Tieši tur, iepazīstot angļu kultūru, pamanīju, ka viņi (angļi) cenšas visu saglabāt un atjaunot, tā nepazaudējot savas vēsturiskās liecības. Katrai lietai ir vērtība un angļi cenšas to saglabāt, atjaunojot lietu tā, it kā tā nebūtu restaurēta, bet vienlaikus saglabājot tās iepriekšējo izskatu – tikai iegūstot lietas jauno veidolu bez defektiem. Neesmu mācījusies restaurācijas vai koka apstrādes kursos, pati visu apgūstu pašmācības ceļā, vai pa laikam pašpikoju kādu ideju "Youtube". Anglijā aizsākās mana mīlestība pret veclaicīgām lietām un mēbelēm. Ir bijušas reizes, kad mani mēbeļu pārvērtību eksperimenti nav sanākuši tik labi kā vēlētos un iecerētā šederva vietā tapusi totāla izgāšanās, bet – ko gan var vēlēties no amatiera, kurš apgūst visu bez skolotāja? Bet ir bijušas reizes, kad lietas, mēbeles, koka lādītes vai spoguļi ir sanākuši diezgan interesanti un viennozīmīgi izskatās labāk nekā iepriekš. Vismaz es tā ceru. Pārveidoju gan cilvēku izmēra mēbeles, gan īkstīšu izmēra, ar to es domāju, ka manās rokās nonāca veiksmīgas sakritības dēļ liels koku leļļu namiņš. Kāda tante dāvināja kādam šo namiņu, kurš vēlētos to restaurēt. Nodomāju, ka nekad neko tādu neesmu darījusi, bet jāmēģina. Un rezultātu varat redzēt pievienotajās bildēs. Leļļu namiņam sameklēju dažādas mēbeles, ja nepatika vai likās, ka konkrētā mēbele neiekļaujas pārējā "Tudor style" (Tjūdoru stilā), tad pārtaisīju tā, lai iegūtu veclaicīgāku efektu. Pārtaisīju gan kamīnu, gan mēbeles tā arī daudz citas detaļas. Daudz arī eksperimentēju ar spoguļiem, minimālisms man ir svešs. Domāju pārveidojot rāmi – man būtu par garlaicīgu, tad izdomāju ievietot no spoguļa iekšpuses senlaicīgus attēlus, lai radītu interesantāku koptēlu, un viens no šāda veida spoguļiem, kuru es pārveidoju, vēlāk aizceļoja uz savām jaunajām mājām – pie angļu mākslinieka meitas guļamistabā. Ekscentriskā dāma nu var savu spoguļa attēlu vērot savai būtībai piemērotā spogulī. Esmu pārveidojusi arī koka lādītes, koka kumodes, galdus un daudz ko citu. Ja pieminētu visu, jums galva noreibtu, jo varu runāt par šo tēmu tik daudz, cik vecā koka grīdā skabargu. Šogad vasaras viducī, beidzot atgriezāmies Latvijā un, sākot jauno dzīvi, skumstu pēc mēbeļu pārveidošanas. Kad būšu īstajā vietā atsākšu šo nodarbi, jo mūzas – skaistas mēbeles – jau esmu noskatījusies, tik pagaidām nav vietas, darbnīciņas, nostūra, lai varētu atsākt savu sirds darbu," raksta Verita Bolšteina.

"Cik sevi atceros, man vienmēr ir bijusi vēlme radīt dažādas interesantas lietiņas. Bērnu krēsliņu un galdiņu atradu bēniņos, kad iegādājos māju laukos. Kad ieraudzīju viņus tādus pamestus , noputējušus gribējās dot tiem vēl vienu iespēju," raksta Dina Veinberga.

"Man vienmēr patikušas 60to beigu, 70. gadu mēbeles – tās ir izturīgas un praktiskas. Mantoju no omes lielisku žurnālu galdiņu, bet, kad pārvācos uz jaunu dzīves vietu, iepriekšējie saimnieki bija atstājuši divus vecus, nodriskātus krēslus. Skatījos uz tiem un sapratu, ka tas ir ideāls komplekts dzīvojamai istabai, tikai vajag to sakarīgi atjaunot.

Vispirms ķēros klāt krēsliem – mīksto daļu nomainīju ar jaunu porolonu un gaišu mēbeļu drēbi, bet koka detaļas noslīpēju ar smilšpapīru, nošpaktelēju un nopulēju laika robus, notonēju ar beicīti un nolakoju ar matēto laku. Galda apstrādē iesaistījās visi mani ģimenes vīrieši, jo veco lakas kārtu dabūt nost ar parasto skrūvgriezi, kam galā piestiprināta smilšpapīra loksne, ir liels izaicinājums. Visgrūtāk gāja ar virpotajām kājām, tās čubināju ar rociņām un smilšpapīra loksnītēm.

Rezultāts priecē visus un lielākā vērtība ir emocionālā," raksta Ināra Giela.

"Vēlos padalīties ar šīs vasaras interesantām un skaistām pārvērtībām, kuras dāvāja mana māsa Nataļja Demidenko. Viņa ar savu neatlaidību, māksliniecisko garu un labo gribu uzdāvināja man un mūsu vecākiem lieliskas dāvanas, atjaunojot mūsu vecās mēbeles.

Māsa pa šo vasaru atjaunoja manu kumodi, savukārt mūsu vecākiem galdu, kas bija bēdīgā stāvoklī, bet māsa tam deva otro elpu. Es pie šī galda vēl mācījos pamatskolā, tagad man jau ir 34 gadi. Māsa atjaunoja grāmatplauktu. Un pats galvenais, ka tagad mūsu jaukie putni dzīvos jaunā putnu būrītī, kas cēli stāvēs uz skaistas pamatnes. Putnu būrītis bija tik krāšņs un ērts, ka to novērtēja arī kaķene Šarlote.

Es vēlos pateikties savai māsai par cītīgu darbu un laiku, par centību un izdomu. Nataļja šim darbam nebija nekur speciāli mācījusies, to izdarīja, iedvesmojoties no citiem darbiem internetā, tagad arī es vēlos, lai kāds iedvesmotos no manas māsas darbiem. Nataļja ir pārāk kaunīga, lai sūtītu pati, tāpēc es to daru viņas vietā," raksta Edgars Jans Lorencs.

"Strādāju ar skaitļiem, atradu hobiju savai dvēselei. Patīk dod lietām otro dzīvi," raksta Jevgenija.

"Kad 1986. gadā ģimene ievācās tikko uzceltā Līvānu mājā, sākas mēbeļu meklēšana piecu istabu iekārtošanai. Veikalos bija pieejamas tikai standarta sekcijas, galvenokārt pulētas un masīvas, ar antresoliem. Gribējās kaut ko ar matētām virsmām, bez antresoliem, jo griestu augstums nav liels un tos nevarēja iestūķēt.

Nejauši ieraudzījām Krāslavā ražotu sekciju – grāmatu skapi. Tā ļoti atšķīrās no redzētajām. Pirmkārt, tā bija ļoti mobili kombinējama – dalāma gan horizontāli, gan vertikāli, ar daudzām atvilktnēm sīkumiem, ar daudziem glītiem metāla rokturīšiem (vēlāk, ieraugot tos atsevišķi saimniecības preču veikalā, sapratām, ka tie sastādīja trešdaļu daļu no sekcijas vērtības). Un, protams, par ļoti pieņemamu cenu – 420 padomju rubļi.

Tā mēs priecājāmies par pirkumu, un sekcija godam kalpoja. Sākumā pilnā apjomā viesistabā. Pie kam tai pa vidu labi iekļāvās mūsu mājas lepnums – lielais, senais grīdas pulkstenis. Tad daļa no tās sadalīta aizceļoja bērnu istabās, ēdamistabā. Sekcija pamazām samazinājās apjomā. Bet tas, kas pamatā palika, joprojām pēc vairāk kā 30 gadiem labi kalpo.

Tomēr, laikam ejot, bija vairākas reizes, kad likās, ka jānomaina. Nekas nebija salūzis vai kļuvis nestabils. Vienkārši tumšās virsmas saulē izbaloja. Un katru reizi palika žēl. Vai tad jaunā kalpos labāk? Līdz pienāca brīdis un apņemšanās – jāmēģina pārkrāsot. Ja neizdosies, tad gan šķirsimies. Bet izdevās!

Atjaunojām tikai fasādes daļas. Un, proti, izņēmām stiklus un durvis un viegli noslīpējām, lai noņemtu lakas kārtu, bet aizrauties nevarēja, jo finierējums diezgan plāns. Viens bija skaidrs, ka gribas, lai koka tekstūra būtu redzama. Sākām krāsot ar pulverizatoru vienmērīgi, izsmidzinot alkīda krāsu bēšīgā tonī, un tūlīt ar lupatu to noslaukot. Stiklus aplīmējām ar matētu plēvi. Sekcija kļuva gaišāka, vieglāka. Esam gandarīti par rezultātu," raksta Puidu ģimene.

"Līdz galam savu pirmo lielo objektu tā arī nav izdevies paspēt atjaunot. Bet tomēr pastāstīšu, kā man gāja un kas izdarīts līdz šim. Tātad kumode. Es neesmu profesionāla mēbeļu atjaunotāja ,drīzāk vienkārši vintage pērļu cienītāja. Jau sen sapņoju par tīkkoka skandināva vintage kumodi. Šādas kumodes ir ļoti modē un attiecīgi, ja kāda arī parādās pārdošanā, tad cena vienmēr man par nesasniedzamu. Tā nu reiz, pērkot citu mazāku kumodīti no Jelgavas Dāvida, viņš man piedāvāja kumodi, kas viņam jau ilgāk kā gadu stāv pamesta ārā, jo tā arī neviens nav saņēmies to atjaunot. Ilgi nedomājot, vojāgeris tika apgāzts kājām gaisā un kumode tika aizvesta uz Pāvilostu, kur arī notiek visi atjaunošanas mēģinājumi.

Kumode bija nokrāsota vienā kārtīgi indīgā krāsā, apakšā traumas, kur spiedās cauri skaidu plate, es vēl pacentos pāris vietās ar slīpripu tīkkoka finierējumu izsvilināt. Ups! Vienvārdsakot – no malas izskatījās daudz vieglāk kā uzsākot darīt. Kad kumode tika noslīpēta, bija palikušas vien strīpas uz durtiņām. Tās nolēmu atstāt akcentam. Gribēju dikti traumētās vietas aizdarināt ar koka špakteli, bet, lai piemērotu perfekti atbilstošu eļļu osmo eļļas tonim, man būtu jāizpērk viss veikals, jo ne viss realitātē izskatās tā kā uz bundžas krāsas paraudziņa. Tā kā neatradu īsti piemērotu toni, nolēmu sānus nokrāsot. Arī tas nenācās viegli, jo īsto toni vien atradu ar trešo reizi. Pēcāk tumši zilā tonī pārkrāsojot arī strīpas. Es vēl neesmu pabeigusi atvilktņu rokturīšu pievienošanu pēc mana prāta (to palīdz man vīrs) un akcentēšanu ar savādāka veida rokturiem un, kas zin, varbūt par atvilktnes nokrāsošu tumšas, jo arī tām spiežas cauri nesmuki pleķi. Katrā ziņā darbs ieguldīts liels un viss vēl procesā. Pielikumā pielikšu arī kumodes pirms un pēc bildes. Man tie atjaunošanas projekti uzradās ļoti daudz, vajag tikai sākt! Un sāku es ar Liepājas garāžā atrastajiem krēsliem. Tos es sākumā slīpēju ar roku, pēcāk ar slīpmašīnu, kas drebēja kā apšu lapa. Noslīpēju abus krēslus un rokas tirpa vēl divas dienas. Virsū klāju tonētu vasku, teikšu, ka rezultāts mani pat ļoti apmierināja. Arī šīs bildes pievienošu pielikumā. Pārējos projektus pievienošu citreiz, varbūt pat beidzot pabeigšu lielo kumodi pilnībā," raksta Karīna Drišļjuka.

"Otrās dzīves došana koka lietām ir kļuvusi par manu aizraušanos, tomēr līdz profesionālai nodarbei vēl ir, kur augt.

Krēslu stāsts sākās ar iegādātu koka galdu un nepieciešamību tam klāt iegādāt dažādus interesantus koka krēslus. Vienlaikus ar galda iegādi tika atklāts arī veikals "Labās preces", kas tolaik vēl dzīvoja Preses namā. Pamazām, ciemojoties veikalā, laika gaitā tika iegādāti 8 dažādi koka krēsli, kas katrs ir īpašs ar savu odziņu. Lai gan visiem izvēlētajiem bija nodoms pielikt čaklas rokas to atjaunošanā, tomēr par pirmajiem laimīgajiem kļuva pēc jauna tapsējuma alkstošs skaistulis un laika zoba skarts krēsls, kam prasījās protezēšana kājā un atzveltnes labošana. Darbiņš tika veikts mēbeļu atjaunošanas kursu ietvaros un, pasniedzēja pamudināta, atļāvos gan urbt krēslu sānos, gan veidot tapsējuma pīrāgu. Pašai šķiet, ka izdevās godam, lai gan izaicinoši, protams, bija. Lai gan šie krēsli bija absolūti iesācēja soļi mēbeļu atjaunošanā, tomēr prieks par paveikto ir milzum liels un savu kārtu gaida nākamie skaistuļi. Kamēr pārējie savu kārtu tikšanai līdz apaļajam pusdienu galdam vēl gaida, tikmēr gatavie priecē ar savu eleganci pasākumos ārpus mājām," raksta Marika Priede.