'2 12 85 06' jeb pirmais padomju sociālais tīkls

Arī pirms interneta cilvēki meklēja ceļus, kā iepazīties attālināti, ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību. 1980. gados Padomju Krievijā, Sanktpēterburgā [toreiz Ļeņingradā], parādījās jauns fenomens, kuru pilsētas jaunieši iesauca par "ēteru". Lai nokļūtu "ēterā", bija vajadzīgs telefona aparāts un slepens telefona numurs, ar kuru ļaudis paklusām dalījās. Ja šīs abas lietas jums bija, jūs nonācāt anonīmā reāllaika balss čatā, kuru nekontrolēja totalitārās valsts iestādes.

Nav zināms, kurš pirmais atklāja, ka, zvanot uz kādu konkrētu numuru, tu vari runāt ar neierobežotu skaitu citu cilvēku, kuri arī ir piezvanījuši uz šo numuru. Nav arī zināms, kad "ēters" tika atklāts. Krievijā šim fenomenam ir veltīti vairāki atmiņu ieraksti interneta blogos, bijušie ļeņingradieši atceras, ka "ēters" parādījās ap 1982. gadu, bet citi norāda, ka anonīmās saziņas iespēju noziedzīgā pasaule izmantoja jau 1970. gados.

Kā "ēters" darbojās? Krievijas interneta lapā "Tehnikas un zinātnes amatieru klubs" lasāms, ka kļūda, kas pieļāva "ēteru", radās analogajās automātiskajās telefona centrālēs ar soļa relejiem. Kādā no centrālēm bija izveidojusies kļūda, kas pieļāva šādus "konferences zvanus". Klīst dažādas leģendas, kur fiziski atradies tālrunis, uz kuru piezvanot nokļuva "ēterā". Dažas vēsta, ka Ļeņingradā bija uzceltas vairākas daudzdzīvokļu ēkas, kurās vēl nebija iemītnieku, bet bija ievilktas telefona līnijas. Cita versija apgalvo, ka teiksmainais "ētera" telefons bijis kādā Ļeņingradas centra muzejā un nav ticis izmantots. Tomēr patiesībā "ētera" numurs nebija nevienam telefonam piešķirts.